Lobstrominous

Ā, nu jā, super-duper Zinātnieku konkursā dabūju otro vietu. F bija nikns, jo pirmā vieta dabūja arī Rīgas laika abonamentu, bet man - tikai National geographic.

Statistikas pasniedzēja ieraudzīja noslēgumā un pateica, ka viņai esot liels prieks, ka man tāda raiba kleita un priecīga seja, parasti vienmēr tāda nopietna un norūpējusies (Bet ja man kādreiz acīs paskatītos, redzētu, ka viņas vispār daudz smejas).

Lūk, ja es aizvilkšu līdz 77 gadiem, gribētu būt kā Sulamīte Kreitlere. Izkaltusi, izkaltusi, krunciņa pie krunciņas, bet joprojām dzīvīga, jauna, bezgala gudra un sievišķīga.

Vakar aizgāju pie neiroloģes. Fuck you, tas, ko mana ģimenes ārste noturēja par veģetatīvo distoniju, tomēr ir epilepsijas lēkmes, vienkārši maziņas. Nu neko, atteicos no valporātiem un esošās devas palielināšanas. Dzīvošu, kā ir. Galvenais esot izgulēties un kustēties.

Bet vēzis tas neesot.

Zināms mierinājums ir tas, ka stāvoklis jau būtībā nav pasliktinājies, vienkārši ir cits nosaukums tam, kas man bija, taču viena lieta, ja tā ir veģetatīvā distonija, kuru var kaut kā nebūt vēl ar KBT savākt, cita lieta, kad tas vārds ir epilepsija. Ņemot vērā dzīves vēsturi, šis vārds ir traumatiskāks.

Oh, well, tikšu tam pāri. Esmu stipra, emancipēta sieviete, kas vada savu dzīvi.

Viena no lietām, kas paliek pēc tam, kad esi vienreiz izārstējies no vēža, ir iekšējas, nevaldāmas bailes no tā atgriešanās, jo statistika ir nežēlīga. Un es tiešām esmu bijusi laba, joprojām iztiekot bez cigaretēm vai alkohola, nelietojot kosmētiku ar parabēniem n'stuff. Bet bailes ir.

Vēl viena lieta, ko vari dabūt (un paturēt) pēc diagnozes epilepsija, ir veģetatīvā distonija.

Un tu nezini, vai tās sajūtas, kas iekšā ir šobrīd, kas tik ļoti tev atgādina par epilepsijas lēkmju tuvošanos, ir veģetatīvā distonija vai arī tas tiešām ir vēzis un tu nevari pārliecināties, jo fckn magnētu taisīji maija beigās un tur viss bija perfekti un uz jaunu tikt pat vēl nav iespējams. Uz EEG ir pilnas kvotas, septembra sākumā ātrākais bija maksas vieta decembrī. Pieraksts uz nākamo gadu nav atvērts. Un man ir bail un ir panika un mana veģetatīvā tikai līksmo un barojas un uzdzīvo. Un viss, ko es zinu, ir, ka vēža recidīvs uzreiz pēc operācijas var būt ļoti straujš, bet es nezinu, kā tas ir 3 gadus pēc veiksmīgas rehabilitācijas, kur visi ārsti kā viens ir teikuši, ka viss ir kārtībā.

Varētu iet gulēt, bet man ir pārāk bail. Nu jau pat vairs nezinu no kā. Galvā maisās fantāzijas par to, ko tieši es varētu darīt, lai pārliecinātos, ka tā ir tikai veģetatīvā. Izmēģināju visas pārbaudes, ko varu veikt pašrocīgi, un it kā viss ir ok... (labi, vienreiz netrāpīju perfekti degungalā, bet viena reize no 10 nav TIK slikti).

Labi. Rīt laikam jāzvana ģimenes ārstam. Ko tas dos, man nav ne jausmas. Varbūt man kāds ar autoritāti pateiks skaidri un gaiši, ka man nav taisnība un vienkārši jāsakož zobus un jāpārcieš un es maģiski kļūšu vesela un beigšu sabotēt sevi un savu potenciālo karjeru.

Šodien 4. tramvajā mani mudināja (nosacīti) kristietībai pievērsties kāda aziātu izcelsmes amerikāniete, kuras vārdam priekšā bija vārds "māsa". Jauki parunājām, viņa mani iztaujāja par grāmatu, ko lasīju (Konana Doila "Zudusī pasaule"), par RSU paradumiem un pastāstīja, ka mācās krievu valodu, bet uz latviešu valodu nevarot saņemties. Izkāpām vienā pieturā un beigās uzaicināja mani atnākt uz kādu no sapulcēm un iedeva bukletiņu.

Mazliet zīmīgi, jo vilcienā blakus sēdēja sieviete, kas lasīja grāmatiņu par svēto misi un es blakus ar savu grēcīgo sci-fi jutos mazliet, nu, jā, grēcīga.

No universitātes atgriezos intelektuāli izsīkusi, tāpēc devos pastaigā un atgriezos arī fiziski izsīkusi. Secināju, ka vienīgais risinājums ir rekreatīvos nolūkos palīst zem segas un uzspēlēt Skyrim. Kā gadījies, kā ne, tieši šis brīdis bija tas, kurā namsaimniece izlēma izravēt dobi pie mūsu logiem. Līdzņemot znotu, meitu un kas to lai zina ko vēl. Aizkari, protams, vaļā. Logs, protams, vaļā. Es - knapi apģērbta.

Neko, bija piespiedu gultas režīms uz stundu.

Nekas netika pārinstalēts, tāpēc pelēkais pelmenis šobrīd guļ uz gludināmā dēļa un skumīgi skatās ekrānā, kurā rāda youtube klipiņu ar maziem dzīvnieciņiem, kas rotaļājas dārzā. Pozā ietvertas ilgas un skumjas.

Šodien aiz neko darīt nolēmu pārinstalēt windovzu vecajam DELL, jo pēc F padarbošanās viņš man vairs negrib neko darīt, kā viņam liek, tikai izdod dīvainas skaņas un tad ik pa brīdim paziņo, ka kaut kur ir error. Kopš lēmuma pieņemšanas ir pagājušas nu jau stundas četras un es šo ziņu rakstu no tā paša vecā DELL, jo visu laiku kaut kas noiet šķērsām...

Insomnija, šminsomnija. Divas stundas pavadīju mācoties algebru, tad izlasīju veselu komentāru varzu pie raksta Tvnet un visbeidzot nupat noskaidroju, ka Stokholmas diēta grib, lai nometu 10 kg. Pasarg Dies'! Man tad vairs nebūs ko vilkt!

Bet vispār tāds caurmērā neproduktīvs vakars, jo pat algebru mācījos edX, kur pirmās divas nodaļas principā bija par to, kā saskaitīt, atņemt, reizināt un dalīt, ko es izrādās vēl māku.

Varbūt vajadzētu aizslēgt durvis un uzēst šokolādi?

Klasesbiedrene reiz teica, ka to, vai cilvēki pēc ilgstoša laika perioda atkal satiekoties, joprojām ir draugi, iespējams noteikt pēc tā, vai vienīgais temats ir tas, kas noticis ir viņu un pazīstamo dzīvēs, vai arī tiek runāts par citām tēmām. Pēc pus gada neredzēšanās ar minikin </span>priecājos teikt, ka bija tīri daudz tēmu, ko pārspriedām :)

Praktiski viss kņud un ir nosvilis. Manā ideālā vieta šobrīd būtu istabas vidū, bez drēbēm.

Grieķiem ir tāds būvējis, raki sauc. Cik noprotu, tas principā ir vīnogu degvīns,ko viņi paši mājās brūvē. Vakar izlasīju, ka nedzert grieķa piedāvātu raki ir milzīgs apvainojums un vēl nodomāju, kaut nu ar to nebūtu jāsastopas.

Šodien sēdējām pie jūras, kad sagribējās pusdienas un aizgājām paēst tavernā blakus. Paēdām, viss superīgi, un tad saimniece atnes šķīvi arbūza un... Mazu pudelīti ar "very cold water"... Es nedzeru un nedrīkstu dzert, māsa nedzer un mamma arī ar alkoholu uz jūs, nemaz nerunājot par degvīnu. Neko, lai neapvainojies, malkojam, drusciņ, drusciņ. Saimniece pienāk un redzam, ka viņa ir nedaudz aizskarta. Izskaidrojam, ka mēs tādas light-weights. Nu neko, lai gaidām. Gaidām, aizskrienu līdz tualetei, atnākot atpakaļ... Pie galdiņa stāv saimniece, trīs glāzītes ar "ļoti auksto ūdeni ar citronu " un izskan frāze "drink! ". Man ir zudušas ilūzijas par māsas dzeršanas paradumiem.

Vērojām Krētas vabuli. Aptuveni 2/3 no mana īkšķa. Trakāk ir ar cikādēm. Manā uztverē,lai uztaisītu tādu troksni, jābūt vismaz trīs metrus diametrā.

Bet Krēta ir skaista, un karsta, un galanta, un pilna ūdens un augļu un akmeņu. Un es esmu viena ļoti samiegojusies murxxe ar pāruzbudinātu nervu sistēmu, kam vajadzētu iet gulēt.

Un tad jau rīt būs jauna diena ar zilo un krēmkrāsu.

Es šonedēļ esmu agresīva un nepielaidīga. Un ar pirmdienu esmu arī bezdarbniece, kas mani pašu neticami sajūsmina. Un ar šodienu esmu reflektante, šis statuss pagaidām man nekādas emocijas nav izraisījis.

Vakar, toties, noskatījos Trainspotting pirmreizējo reizi un tas mani mudināja šodien noskatīties Groundhog day. Es atceros, ka bija kaut kāda domas ķēdīte, kā es līdz tam tiku, bet šobrīd es gluži vienkārši mazliet truli skatos datora ekrānā, kur Bils ir tāds jauks un romantisks zellis un kopā ar Endiju līksmo pa sniegu. Un tas mani padara agresīvu...

Tagad iztēlojamies ļoti stingru krievu akcentu.

"Rezultats ir negatīvs. Tas nozimē, ka ērce nav inficēta. Bet nesapriecājies, joprojām jāvēro Laima pazīmes, pret to vakcina vēl nav izgudrota."

Man kā ar roku noņēmās visi encefalīta simptomi.

x_f te rakstīja par savu brīvdienu ikdienu un dienas priekiem, es tikmēr no saviem brīvdienu priekiem uz Rīgu atvedu savu pirmo ērci pēdējo piecu gadu laikā. Ceru, ka vairs neviena neparādīsies, jo elles naudu plēš par ērces pārbaudi un arī tikai uz encefalītu, kas man ir mazāk būtiski, jo pēdējās analīzes rādīja labu imunitāti. Bet kāpēc nav iespējams to asinssūcēju uz Laima slimību pārbaudīt?

Klaiņoju pa Kabiles kapiem,kuri man tīri labi patīk, jo ir mežainas un klusi, un veci, un te ir saglabājušies veci un apsūbējuši dzelzs krusti ar miršanas gadiem pirms vairāk nekā gadsimta. Ir lauks iztēlei, pat ja nedaudz drūms.

Bet man patīk, patīk domāt par tiem cilvēkiem, kas ir dzīvojuši ar to vārdu, kas uz pieminekļa, par to, vai cilvēki ar milzīgu pieminekli ir bijuši arī lieli dzīvē, vai palikušie vienkārši ir mocījušies vainas apziņā par nepatiku pret šo cilvēku.

Yeah, tā vakardienas eiforija un sekojošās paģiras mani pamodināja pirms pieciem. Vispār novēroju interesantas ķermeņa reakcijas uz šo pieredzi.

Kāpnes ir agonija.

Pirms nedēļas atklāju, ka pretī Ogres dzīvoklim ir sporta iestādījums, kur var iet uz nodarbībām. Šodien saņēmu visu sevi rokās, ieliku treniņtērpu un gāju uz zumbu, kura nenotika. Bet man tur neļāva noskumt un ieteica aiziet uz citu nodarbību, kas esot līdzīga apļa treniņiem, ar kādiem esmu nodarbojusies līdz šim.

Ignorējot faktu, ka neesmu savam ķermenim likusi pēdējā gada laikā darīt ko vairāk par uzkāpšanu pa kāpnēm un nezinot, kas mani sagaida, aizgāju uz treniņu.

Kas izrādās bija spēka treniņš.

Un es jau pēc iesildīšanās, nebiju droša vai neizvemšu vakariņas. Un pēc treniņa nevarēju nokāpt pa kāpnēm. Un uzkāpt pa kāpnēm, lai tiktu dzīvoklī. Un notizlojos visu treniņa laiku.

Bet tā eiforija pēc tam... Kad jūti, ka šajā brīdī viss tavs ķermenis ir pārguris un muskuļi ir ļengani, bet tu vienlaikus jūties tik mobilizējies un ieslēgts un dzīvs. Un, kaut arī tas muskulis ir ļengans un pārguris, bet tu jūti, ka viņš ir! Un biji par tādu jau pavisam aizmirsusi!

Diemžēl nu jau ir paģiras. Došos gulēt.

Bet kustēties būs jāatsāk.