Lobstrominous

Fantastiskākais virsraksts, ko pēdējā laikā gadījies redzēt. Courtesy of TVNET:

"Vējš otrdien lauzīs atsevišķus kokus"

Bez ceturkšņa divpadsmit ir manu Ogres kaimiņu prāt piemērotākais laiks, kad pagalmā skaļi klausīties tehno. Turklāt nevis tā vienmērīgi, ka varu pabāzt galvu zem spilvena un miers, bet gan tā vilņveidīgi - klusāk - skaļāk, klusāk - skaļāk, skaļāk - logu rīboņas skaļumā. Muzikāli tie ogrēnieši man.

Pēdējā darba diena - 20. jūlijs.

Es jūtos tik pārgalvīga, neapdomīga un priecīga!

Jā... iesniedzu atlūgumu.

Kad apjukums mijas ar ekstāzi un tu nesaproti, kurā brīdī jāpozē...



Pie stājas nopietni jāpiestrādā, tā izskatās.

Diploms ir, pasākums bija, bet tāda rūgtuma sajūta. Nesaprotu, kāpēc.

Man patīk Centrāltirgus. Kur vēl tu Rīgā vari nopirkt četrus pušķus ar magonēm?

Cita starpā, Gaudeamus neiemācījos. Nu nevaru iekalt.

FYI: Maiss ar kursa darba un bakalaura darba datiem sver tieši 7 kg 100 g. Nupat nosvēru.

Lai uz rītdienu būtu izvēles iespējas, nopirku šodien jaunas acu ēnas. Izmēģināju. Uz manas ādas izskatās it kā pirms pāris dienām būtu "ieskrējusi durvīs" un tagad ārstētu divus zilumus (acu ēnas ir zaļas).

On totally unrelated news, pieteicos darbā SDI. Tikko aizsūtīju testa tulkojumu. Esmu ļoti, ļoti ierūsējusi, jāatzīst.

Mācos Gaudeamus. Nevaru iemācīties.

Dusi saldi, sapņo jauki, rītā priecīgs piecelies.

Mans divu dienu atvaļinājums ir beidzies. Un jūtos svaiga un maiga, un sekmīgi pastūmusi malā visu to, par ko negribas domāt tagad.

Un šodien bija superīgs vējš. Gāju gar Daugavu un likās, ka man virsū plūst silts ūdens, nevis gaiss. Sajutos uzzīmēta.

Vēl redzēju sevi bildē no pēc-pasākuma un laikam tomēr būs jāķeras pie diētas, citādi seja šobrīd ir cik gara, tik plata un spogulis nemelo, lai kā man gribētos iestāstīt sev pretējo.

Arlabunakti, uz blusu jakti.

Bakalaurs ir uzrakstīts un aizstāvēts, loks ir noslēdzies un vairs īsti nezini, kā turpināt. Un tad vēl pudeles korķītis uzdod tev eksistenciālu jautājumu: OK, but what's next?




Jā, ko tālāk?

Tātad, jā, ir otrs :) Un izcils otrs :))

Tātad, bakalaura grāda man vēl nav, toties kvalifikācija rokā :)

Vēl tikai jātiek pāri otrdienai. Jātiek, jātiek, jātiek....

Recenziju vakar saņēmu, kopumā pozitīvi. Smieklīgi, ka recenzentu pēc "rokraksta" atpazinu. Bet nu jautājumu daudz un āķīgi un es nevaru saprast, vai tas ir labi, vai slikti, ka jautājumu daudz.

Šorīt čāpojot uz darbu sastapos ar patīkamu pārsteigumu - slēgtu Vērmaņdārzu. It kā jau nekas, apiet apkārt var, bet, kad kavē darbu 7 no rīta, tās piecas papildus minūtes sāp :(

Vai no žāvāšanās var izkrist žoklis? Atceros, ka anatomijā stāstīja, ka no pārlieku lielas smiešanās žoklis var atāķēties.

Bet vispār, piektdien kvalifikācijas eksāmens, otrdien - aizstāvēšana un man ir panika, drausmīga panika, ar kuru cīnos iekrītot apātiskā nekā nedarīšanā.

Svētdien biju laukos un bija superīgi, jo gaiss smaržoja, nevis dvakoja pēc izplūdes gāzēm vai kaķiem. Sagriezu ceriņus, tādi apvītuši tagad jau, bet smaržo vienalga un ieaijā mani tādā siltā atmiņu gultā. Cepeškrāsnī, tikmēr, smaržo rabarberu rausis, kas negrib būt izcepies, un atgādina man par pirmo pavasari Ogrē, no kurienes man šogad jāizvācas, jo māsa grib tur dzīvot.

Tātad mans statuss šobrīd ir visai nenoteikts, jo man šogad vairs nebūs māju un nebūs universitātes. Tas ir mulsinoši un man gribas paslēpties.

Es sapņoju par pasauli, kurā publika nesmejas, jo aktieris pateica vārdu "loceklis".

Es ienīstu savu darbu, no sirds. Bet tas, ko ienīstu vēl vairāk, ir fakts, ka man ar (praktiski) divām augstākajām izglītībām ir sūdīgākas izredzes dabūt interesantu darbu, nekā RPIVA 3. kursa studentei, kas studē vadībzinātni vai tml.

Man šodien iekšā ir alkas. Nezinu īsti pēc kā, šķiet pēc tā zaļuma, kas kokos un tās saules, un tiem zili melnajiem mākoņiem. Un Botāniskajā dārzā tā čivina, ka dzirdēju autobusā. Un es tur nevaru iet, jo man ir pienākumi un termiņi un jābūt pieaugušai un kaut kas jāsasniedz un jāpaveic.

Vakarnakt atnāca bomžu kaķis, kas pa ziemu bija atklīdis. Un visām alkām klāt man tagad nāk arī vainas apziņa par to, ka neesmu laba un nedodu mājas minkam. Bet tas racionālais anti-emocionālais gars manī paskaidro, ka man jau ir divi mincīši, kas viens otru piecieš, trešajam nav vietas un man šobrīd arī nav resursu kaķa attārpošanai, sapotēšanai un citām šanām un turklāt cerams nākamgad dodos prom.

Bet tomēr trešais būtu forši un viņu varētu nosaukt par Bārnabiju.