Lobstrominous

Lūdzu Chai latte, smagas aizdomas, ka dabūju Caffe latte. Nu neko, ko sākts dzert, to jādzer.

Šodien braucu tramvajā un domāju par to jocīgo sajūtu vēderā. Pārbraucām pāri Jūrmales gatves tiltam un pie Dammes sapratu, ka man šobrīd ir pilnībā izrauts pamats zem kājām. Vairs nav mērķa. Tūlīt beigsies laiks, kas man ļoti patika un man vairs nav turpinājuma, ir tikai darbs, kas riebjas.

Un tad es pirmo reizi varēju sev atzīta, ka esmu riktīgi, riktīgi skumja un nedomāju, ka bakalaura darba aizstāvēšana mani padarīs laimīgu.

Ibumetin, lūdzu!!!

Šodien priekšaizstāvēšana. Man ir galva kā spainis, viss apnicis, riebjas un krīt uz nerviem. Gribas līst atpakaļ kuģī un šņākt kā Žakiņam, kad viņam aiztiek asti.

Vakar saņēmu e-pastu. Palieku Latvijā.

Šodien vēl viens pirmais - pirmo reizi biju Skype intervijā un pirmo reizi intervējos uz maģistra programmu.

Protams, zināma patiesība, ka pirmie kucēni jāslīcina, tikai žēl, ka savus slīcināt izdomāju ar universitāti, kurā tiešām gribu studēt.

Negāja jau nu tik briesmīgi, bet tas, kas man iesita ar āmuru pa pieri, bija caurmērā loģiski izrietošā apziņa par to, ka man nav nekāda sakara ar to savu nākotni, kurai gribu sekot.

Nu neko, tagad līdz trešdienai jādabū un jāpabeidz bakalaura darbs pilnīgi un galīgi, jo ir skaidrs, ka, lai cik es justos pārliecināta par noraidījumu, trieciens tas būs jebkurā gadījumā un iespējamība, ka es saglabāšu vēsu prātu un priecīgi turpināšu rakstīt un slīpēt, ir maigi izsakoties nereāla.

Ja man tagad kāds atnāktu un apsēstos blakus un pateiktu: "Klau, gribi es tev tagad uzrakstīšu un aprakstīšu saprotamā valodā Tulvinga neskaitāmās teorijas?" es nešaubīdamās un nevilcinādamās piekristu.

Beidzot zinu, kā izskatos, kad runāju.

Paldies, Daily, paldies. Paldies par klasiskajiem aukstajiem kartupeļiem, cietajiem rīsiem un neadekvātajām cenām. To visu es spēju paciest un piedot. Bet tajā brīdī, kad jūs pankūkām pievienojat sagrieztus banānus un to paslēpjat zem nevainīga nosaukuma "Mājas pankūkas" mūsu sadarbībai pienāk beigas.

Es reizēm sēžu pie rakstāmajiem darbiem un domāju, ka tas tomēr nav man un nākotnes plāni ir šreijā un lieki un labāk palikt tepat un tā. Un tad es vadu datus un ieraugu sakarības un tā sajūta ir TĪĪĪĪĪK fantastiska, ka visas šaubas aizmirstas.

Ai, mincīši, es tāāāāā noguru!

Bet ir čupa ar pirmajiem šodien - pirmā īstā publikācija, pirmā konference un uzminiet, kas vēl pirmā?

Un tagad kuģī, zem segas, saritināties, samiegtām acīm palūkoties uz dāvināto Rožukalnes grāmatiņu... [šņākuļojošas skaņas]

Rīt konference. Iespiedu sevi 11 minūtēs un 29 sekundēs, noīsinot visu, ko varēju.

Vēl bail nav, bet ir iesnas.

Gudrības zobs aug. Labi, ka somiņā atradu trahizānu.

Žakiņš man ir tāds ļoti gudrs un apdomīgs puika, kas smalkjūtīgi rūpējas par manām vajadzībām. Piemēram, šorīt viņš saprata, ka man būs grūti piecelties pašai, tādēļ uzkāpa uz virtuves skapja un daiļskanīgi izvēmās. Es biju augšā kā likts!

Sēdēju un apātiski vadīju pētījuma datus, kad istabā ienāca F un paziņoja, ka esot saņemts aicinājums braukt uz pludmali skatīties ziemeļblāzmu. No aicinājuma esot atteicies, jo vakariņas top. Man acis lielas, jo divi atslēgas vārdi - "pludmale" un "ziemeļblāzma". Pludmale, jo pie jūras vislabāk uzlādējos, ziemeļblāzma, jo nekad neesmu redzējusi dzīvē.

Tā nu nepilnu stundu vēlāk rullējām uz Vecāķiem. Jāatzīst, ka sākotnēji biju vīlusies, jo manis iztēlotā ziemeļblāzma neizskatījās galīgi, kā tā realitāte miglaina laukuma veidolā, taču ap desmitiem tā it kā pamodās un kļuva dzīva - kustīga, mainīga, plūstoša. Stāvēju un skatījos un skatījos un tajā brīdī pazuda nosalušās kājas un bakalaura darbs, un neēstās vakariņas.

Ja neviens nevarēja saprast, kad runāju par elementārām viltus atmiņas teorijām, kāda ir cerība, ka kāds sapratīs, kad runāšu par konekcionistu modeļiem???

Šodien braucu ievākt datus LU PPM un tur apmaldījos. Toties uzzināju, kas ir baseins un tagad zinu, kādu tualetes papīru izmanto LU (RSU joprojām ir vadībā).

Mani pārsteidz tas, cik ļoti man patīk prezentēt, stāstīt, runāt par savu kaislību. Nebiju no sevis gaidījusi spēju stāvēt auditorijas priekšā un runāt, paniski neturoties pie lapiņas vai nelasot vārdu pa vārdam, tomēr... Nezinu, protams, kā tas izskatās no malas, bet man pašai tā sajūta brīdī, kad sāku runāt, kļūst ļoti dabiska, pierasta.

Šodien plānots ievākt datus no 50 cilvēkiem. Ne psihologiem. Man bail. Nē, power posture!

Satiku pēc prakses Anniņmuižā kursa biedreni. Viņa uzreiz man virsū, kā es slikti izskatoties, laikam jau praksē grūti un izsūc enerģiju un tā. Es tikai māju ar galvu, pielieku vēl klāt stresu par bakalaura darbu un paturu pie sevis informāciju par to, ka šodien vienkārši negribējās krāsoties.

Jūtos mazliet kā Simsos, kur viņi darbā tiek līdz piektajam līmenim un tad viņiem ir jāpieņem lēmums par to, kuru virzienu izvēlēties tālāk.