Lobstrominous

Cēlos septiņos, gāju vākt datus, ievācu uz pusi mazāk nekā plānots, noguru. Sēžu universitātē un gaidu kad jābrauc uz darbu būs, kur man jābūt ir līdz 23:00, gribu kuģī, saritināties, klusumā.

Un konferencē piedalos.

Jā, un joprojām nav ziņu par konferenci, kas visdrīzāk nozīmē, ka neesmu pieņemta dalībai. Tas vienlaikus skumdina un priecē, jo man goda vārds tam nav ne spēka, ne laika, ne nervu, bet no otras puses skumdina, jo tā būtu superīga pieredze un stimulējošs ieraksts.

Sapnī biju Turlavā, kur viss izskatījās savādāk. Māja bija savādāka, pie dīķa bija elektrostacija un F šausminājās, kā vecāki man atļāva pie tā spēlēties - bīstami taču! Tad es viņu vedu tālāk uz dārziņiem, bet tur tagad bija klinšains kalns ar skaistu alu, kurā varēja iekļūt pa skairima durvīm un tur bija tik skaisti... Līdz mums uzbruka lauva, kuru man nācās atvairīt ar akmeni. Tad es sapratu, ka Turlavā lauvas nedzīvo un nolēmu pamosties.

Forši, izrādās rīta vilcienā no Ogres ir ne tikai mīkstie krēsli, bet arī Vaifajs.

Ir ļoti patīkama sajūta rakstot atsauci pašai uz sevi. Tāda... svarīga...

Izkāpšana no komforta zonas šoreiz bija tīri forša un man tiešām patika. Žēl, ka pēdējā reize, labprāt būtu piedalījusies arī nākamgad. Vispār interesanti, jo man cilvēki caurmērā nepatīk, taču man patīk viņus informēt(?). Jāpašķir pedagoģiskās psiholoģijas pieraksti, kādi nu tur bija tie motīvi...

Citā stāstā, vairākas reizes aizčāpoju līdz grāmatu izstādei un iztērēju vairākas naudiņas par grāmatām, kas ir vienkārši daiļliteratūra, ko nebiju darījusi ļoti ilgi, jo parasti preferēju nozagt oriģinālvalodā nevis maksāt 5< eur par sūdīgu tulkojumu. Sapirkos pa lēto interesantas grāmatiņas uz svaru, pārnāku mājās, attaisu Bredberija "Marsiešu hronikas", grāmatiņa pati par sevi bieza un smaga, 391.lpp. Tikai brīnumi! Viens burts ir savi 5 milimetri. Un tagad fantazēju, vai nu mums pēkšņi ir visi tik tuvredzīgi palikuši, vai varbūt Bredberija mērķauditorija tagad ir mazi bērni, kas mācās lasīt. Bet man tik liels šrifts ir grūti lasāms :( Līdzīgs stāsts ar Stāstu par Ādamu, bet tur par laimi pati grāmata lielāka, attiecīgi burti tik ļoti acīs nelec.

Rīt atkal ārā no komforta zonas - pieteicos karjerkonsultēt Skola 2015.

Pastāstiet man par to pasauli, kur nav termiņu, bakalaura darbu un ellīgās sajūtas, ka kavē. Par to pasauli, kur negribas atgāzt galvu un kliegt. Par to pasauli, kur viss ir labi un mierīgi, un rokas stiepiena attālumā vienmēr ir jūra un klusums, un ir arī suns ar kuru izdauzīties, un tad tur ir arī tā zaļā zāle un miegains lietus, kas līst tikai silts. Pastāstiet man par to pasauli, kurā var sēdēt uz saules sakarsētiem akmeņiem un ievilkt plaušās īstu, pēc siena garšojošu gaisu. Man viņas ļoti trūkst.

Pieteikums konferencei nosūtīts. Tagad gaidām 2. martu.

Kolēģis uzināja, ka studēju psihologiju un pateica, ka labāk būtu gājusi uz ārstiem, pelnītu vairāk un kotētos augstāk.

Es smaidīju.

Piecēlos, aizgāju līdz vannas istabai un minūtes piecas skatījos spogulī, jo nevarēju atcerēties, ko parasti no rītiem daru. Galvassāpe kņudinās aiz kreisās acs.

No ēstgribas pārmaiņām (riju visu vs. izvemšu pat gurķi), mans stress ir pakāpies vēl pāris līmeņus uz augšu un visam pasākumam klāt nāk konstantas galvassāpes, kas mijas ar konstantu vēlmi raudāt un pasniedzējiem murgos.

(Jā, man ir brīvdiena un jā, es sēžu RSU un mācos)

Šodien arī aizrakstīju vienai no testa autorēm, aizsūtīju rezultātus. Tagad man ir vēl vairāk paaugstinājies trauksmes līmenis, jo Vašingtonā šobrīd ir seši rītā, tātad atbilde būs ātrākais vakarā un man ir galīgi neomulīgi.

Bet pēc stundas satikšu A, kas ir forši un iepriecinoši un šobrīd vienīgais gaismas stariņš šajā stāstā.

Īsinu, konspektēju un tulkoju kursa darbu, lai varu aizsūtīt testa autoriem un goda vārds nesaprotu, kā es dabūju korelāciju r = -.32 un vai tas ir vnk biseriālais vai arī esmu kaut ko ņēmusies ar ICC. Ak vai...

Man darbā ir kāds kolēģis, pusmūžā, kas vienmēr uz darbu nāk uzvalkā. Jāpiebilst, ka strādāju zvanu centrālē, kur lielākā daļa ģērbjas uz robežas ar mājas apģērbu. Varu tikai iedomāties kā ir nosēdēt visu dienu uzvalkā. Un tad man rodas jautājums par motivāciju, varbūt viņš ir iepriekš ir strādājis par ko ļoti krutu un tagad kaunas sievai teikt, ka visu dienu runā pa telefonu? Vai varbūt viņam vienkārši patīk uzvalki? Bezgalīgas iespējas, bet fascionējoši.

Vēršoties par domām pie RSU - bakalaura darbs tomēr būs, taču man līdz marta sākumam ir jāievāc un jāievada datus, kas ir mišn imposibl, jo aizņemtas ir praktiski visas darba dienas un man nav, kad ievākt datus, nemaz nerunājot par kur. Nepieciešami ir 200 respondenti. Jā, es atkal čīkstu un par šo tēmu es čīkstēšu daudz, riskējot zaudēt tos dažus lasītājus, kas man ir, jo F vairs neklausās.

Un vēl šodien jāsatiek gadiem neredzētas draudzenes un izjūtu sevī nelielu pretestību, jo mans šī brīža lielākais sasniegums ir savi 8 kg uz augšu un baidos, ka mani vairs neviens neatpazīs.

Pēdējās dienās kaķiem vairs uz nakti neliekam sauso barību, jo viņi tad skrumšķinās, vemj un visā visumā mēdz ietekmēt manu miegu. Pēdējās dienas arī ir tās, kad praktiski neesmu gulējusi, jo ir bļaušana, skrāpēšana, laizīšana un dumpošanās.

Ā, vakar uzzināju, ka esmu tikusi budžetā, kas ir reāli forši, jo man nav galvotāja kredītam un janvārī jau draudēja izslēgt 150€ parāda dēļ (kursa biedrenei bija 600€, viņai nedraudēja, hmm..).

Paskatījos ziņas un sapratu, ka gribu tikt prom no šejienes. Nevēlos dzīvot valstī, kuras valdība uzskata, ka var pieņemt lēmumus manā vietā tādēļ vien, ka man ir spēja dzemdēt.

http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/deputati-grib-ierobezhot-sievieshu-tiesiibas-veikt-abortu.a114761/

Katrreiz tīrot Ogres dzīvokli, domāju par to, ka dzīvoklim tomēr patīk, ja tajā kāds dzīvo un aizdomājos par tā izīrēšanu,kaut vai tādēļ vien, lai nebūtu pašai jāmaksā komunālos. Un tad es paskatos uz leti blakus izlietnei, uz to ieēdušos rimbuli un atceros iepriekšējo reizi, kad šo dzīvokli izīrēju.

Vēlme pāriet. Braukšu šurp biežāk.

Parīzē esot, mani sasniedza piedāvājums publicēt pirmo kursa darbu. Piekritu, nosūtīju, viss baigi forši. Tā kā žurnāls tikai abonējams, sekoju līdzi tam, vai izdots, bibliotēkā. Tukšums. Nolēmu, ka droši vien viss pasākums nobankrotējis un aizmirsu. Šodien citā biblioēkas filiālē skatos - jau ceturtais numurs izdots. Vienvārdsakot, esmu nepiedienīgi apmierināta ar sevi.

Šorīt uznāca pirmā nopietnā VD lēkme pēdējā pusotra mēneša laikā. Sēdēju darbā un apkārt viss viļņojās un šūpojās, un drebēja un man kāds stāvēja aiz muguras un žņaudza ciet kaklu tik spēcīgi, ka jutu, kā galvā sakāpj asinis. Likās, ka jūku prātā.

Jāiemācās, ka nedrīkst pārstāt dzert zāles tādēļ vien, ka jūtos labi. Pretīgākais laikam ir tās bailes, ka lēkme atkārtosies, un tu sāc meklēt visādas sakarības, kas īsti nedarbojas (bet es jau esmu atteikusies no kafijas un jebkādiem nervu sistēmu uzbudinošiem līdzekļiem, peldēšanas un šobrīd izskatās, ka atteikšos arī no āboliem). Racionālais saka, ka tam nav nekāda sakara ar realitāti (nu varbūt izņemot kafiju), bet bailes saka - nelieto, nedari, liedz.

Paradokss, kas manā skatījumā tikai apstiprina hipotēzi - viss ir tavā galvā -, ir tas, ka rakstot kursa darbu, respektīvi, ar stresa līmeni mākoņos, jutos pilnīgi normāli un problēmas atsākās tikai ar Ziemassvētkiem un Jauno gadu.

Trešā darba diena aizritējusi, Ziemassvētki līdz ar to. Un es pagurusi pie galda, vēders kā bungas, nekad vairs, Runčuk.

Nē, nu, nav jau tik traki. Pirmajā dienā jau atšuva un pateica, ka varu strādāt viena pati un nafig vispār apmācību, jo tāpat visu zinu, tā ka lepni klabinu taustiņus pati. Ir izmaiņas, kas man iepriekš būtu likušās tik pat nevēlamas, kā esošajiem darbiniekiem, taču šobrīd to redzu krasi savādāk, kas mani pašu nedaudz mulsina un priecē.

Lūk, bet laukā ir auksts un balts un ir beidzot pareizā krāsā Ziemassvētki un man ir silta jauna šalle, un viss būs labi kaut kad nākamgad, kas ir gauži drīz.

Par jauno runājot, varbūt ir kādi ieteikumi kur un kā gaidīt?