Lobstrominous

Pirmā darba diena. Nervu zāles?

Tikko sapratu, ka šis ir pirmais gads, kad man nav adventes vainaga. Visu laiku nebija laika, līdz nu jau ir par vēlu. Palika skumīgi.

Vakar vācu karmas punktus un kopā ar Aldara meitenēm braucu uz bērnu slimnīcu, asistēt Ziemassvētku vecītim pie dāvanu paciņu dalīšanas (redzu to kā paaugstinājumu, jo vēl tikko biju vāvere, bet tagad jau rūķis). Šobrīd brīvos brīžos viss par ko spēju domāt ir Rota vīruss. Kaut arī tās dažas loģikas un saprāta šūniņas manās smadzenēs skaidro, ka izejot cauri Infekcijas nodaļai tu nevari saķert visu, kas tur dzīvo, ņemot vēl vērā to, ka vecāki un darbinieki, kas tur uzturas konstanti, izskatās ļoti veselīgi, visu laiku neapzināti meklēju simptomus. Manas hipohondriskās smadzenes...

Mūkusalas iela stāv. Man pēc 25 min darba intervija.

Ir, ir aizstāvēts!!!

Btw, vakar inspektors Džordžs Džentlijs runāja ar aizdomās turēto, kurš slepkavības vakarā bija skatījies seriālu "Doktors Hū". Aizdomājos, ka varbūt tieši tas ir iemesls, kāpēc Doctor Who nav ticis līdz Latvijai - neviens valodnieks īsti nevar izlemt kā to cienījami pārlikt latviešu valodā.

Tikko konstatēju, ka neesmu pierakstījusi cikos rīt jābūt uz EEG, kas ir reti muļķīgi no manas puses, ņemot vērā, ka vēl otrdien man zvanīja no RAKUS un visu atgādināja, bet es tik lepni noskaitīju, ka atceros visu un ir pierakstīts...

Vienlaikus fantastiska pieredze, kā eidž ārs intervē uz vakanci, kas pamatā izskatās, ka ir pārdevēja vakance, bet ne vienu brīdi šis vārds netiek pieminēts, nedz sludinājumā, nedz intervijas laikā, atbildot uz tieši uzdotu jautājumu, ko īsti man būtu jādara. Bet visa intervija tikai par pārdošanas prasmēm.

Aizgāju uz darba interviju, izšķiedu laiku. Bet vismaz tagad zinu, ko negribu. Kas arī nav maz.

Sēžu universitātē, reāli, finiša taisnē, bet viss, ko gribas ir - palīst zem galda un raudāt. Jo darbs nav labs, nu nav un es to zinu, bet ir par vēlu kaut ko darīt. Un man nav ne jausmas, ko ar visu šito sūdu var iesākt nākotnē, kas padara darbu ne tikai sliktu, bet arī pilnīgi bezjēdzīgu. Un man ir apnicis fantazēt, bet turpinājums jau ir apstiprināts kā bakalaura darbs un ir par vēlu ko mainīt un... un... un... mani vairs neizbrīna tas, ka gribas palīst zem galda un raudāt.

Vēru ciet datu tabulu un netīšām aizvēru output logu. Nesaglabātu. Oh well...

Esmu pārgurusi, man sāp acis, gribas raudāt, bet dedlains no tā tālāks nepaliek.

Nevēlaties uzrakstīt man pāris paragrāfus par vārdu semantiku un nozīmi? Es tikmēr iziešu pastaigā.

Mana baisākā kapu pieredze. 

Not so long ago... in a mysterious land of Toronto, Canada...Scott Pilgrim was dating a high schooler.

Paskatīsimies vai Skots Pilgrims būs īstā filma pie kuras mācīties.

Klausoties Sastrēgumstundu, iekarsu.

Un šodien... Šodien es esmu vāvere.

Jo kaķītis tev ūdensglāzi vecumdienās pie gultas nepienesīs.

Māmuļa zvanīja, izgājšnakt burtiski divu minūšu laikā kāds ir iztīrījis viņas bankas karti, laipni atstājot veselus 19 centus.

Pēc mēneša beidzas skaistie prakses laiki. Jāmeklē darbu. Jūtos nomākta un apsveru domu atgriezties NorAir.