Lobstrominous

Šorīt uznāca pirmā nopietnā VD lēkme pēdējā pusotra mēneša laikā. Sēdēju darbā un apkārt viss viļņojās un šūpojās, un drebēja un man kāds stāvēja aiz muguras un žņaudza ciet kaklu tik spēcīgi, ka jutu, kā galvā sakāpj asinis. Likās, ka jūku prātā.

Jāiemācās, ka nedrīkst pārstāt dzert zāles tādēļ vien, ka jūtos labi. Pretīgākais laikam ir tās bailes, ka lēkme atkārtosies, un tu sāc meklēt visādas sakarības, kas īsti nedarbojas (bet es jau esmu atteikusies no kafijas un jebkādiem nervu sistēmu uzbudinošiem līdzekļiem, peldēšanas un šobrīd izskatās, ka atteikšos arī no āboliem). Racionālais saka, ka tam nav nekāda sakara ar realitāti (nu varbūt izņemot kafiju), bet bailes saka - nelieto, nedari, liedz.

Paradokss, kas manā skatījumā tikai apstiprina hipotēzi - viss ir tavā galvā -, ir tas, ka rakstot kursa darbu, respektīvi, ar stresa līmeni mākoņos, jutos pilnīgi normāli un problēmas atsākās tikai ar Ziemassvētkiem un Jauno gadu.