Lobstrominous

Es esmu nonākusi tajā vietā, kur tu sēdi saķērusi galvu un ar vienu aci blenz galdā/sienā/grīdā/da vienalga kur un nesaproti, kāpēc vispār eksistē un kāda velna pēc vispār gribi eksistēt. Un vēl mazāk saproti, no kurienes tev ir vispār spēja piecelties no rīta un aiziet uz darbu. Un caurmērā tev arī ir diezgan vienalga, no kurienes viņa nāk un vai viņa vispār ir.

Un tomēr no kaut kurienes vēl atnāk iekša runāt ar cilvēkiem, komunicēt un vēl pieklājīgi uzsmaidīt.