Lobstrominous

Upgrade pending, iesniedzu dokumentus.

Ceļojums uz doktorantūru ir bijis diezgan notikumiem bagāts, sākot jau ar pašu izvēli - kur? ko? kā? dafaq??? ir sagatavots pieteikums Tartu universitātei, pirms aizbraukšanas - saņemta ziņa ar aicinājumu stāties Padujā, ar šo trako ziņu jožu uz Tartu, lai izrunātos par to, ko tur darīt, uzzinātu, ka neko tur nevar darīt, jo viņi visu stūrē psihiatrijas virzienā, juktu prātā, lai izlemtu, ko darīt ar Paduju un visbeidzot izlemtu stāties tepat RSU.

Tad jau gatavošanās RSU. Viss ļoti vieglprātīgi, jo iesniegt taču var to pašu Tartu gatavoto iesniegumu, vai ne? Nu, normāli cilvēki droši vien nesāktu pārlasīt pieteikumu, lai secinātu, ka ideja nav bijusi tomēr gluži loģiska. Viņi droši vien arī saprastu, ka tu esi vienīgais cilvēks potenciālajā komisijā, kas zinās, ka ideja nav īsti pareiza. Bet tomēr tu sāc rakt. Un tad tu vienkārši mēnesi sēdi un roc līdz atrodi pareizo nosaukumu konceptam un atrodi, kā to (laikam) mēra. Tajā brīdī ir jau 27. jūlijs un tu aizbrauc uz 10 dienām atvaļinājumā un centies visu galvā sakārtot.

Tad tu atgriezies, satiecies ar savu darba vadītāju, aprunājies, un pievieno savam darbam vēl ceturto konceptu. Ap to brīdi ir jau 10. augusts, bet nekas, tev vēl ir nedēļa pabeigt. 14. augustā tu beidzot esi pielicis punktu, ar vienu aci histēriski blenz grīdā un attopies, ka tava otra vadītāja, kas ir no fckn Itālijas, jau nedēļu nav devusi atbildi uz e-pastu. Bet viņai vēl jāparaksta tavs svaigi pabeigtais pieteikums. Tu ieelpo un izelpo, ieskenē pirmā vadītāja parakstīto lapu un aizsūti viņai. Un viņa klusē. Ceturtdienā tu kļūsti paniska un aizraksti Sonjai, kas ir otra doktorante, vai viņa nezina kas notiek, jo pirms tam esi nostalkerojusi facebook, ka profesore kāpaļā pa kalniem. Ir klusums arī no Sonjas.

Paniski zvani programmas vadītājai, kura nosauc vēl čupu cilvēku, kam piezvanīt, lai noskaidrotu, vai var iesniegt neparakstītu pieteikumu. Izzvanos, noskaidroju, ka var. Un tajā brīdī pienāk ziņa no Sonjas, ko šodien visu atsūtīs! Un atsūta!!! Un tad tu vēl vakarā tesies uz Copy Pro, jo tas viss pasākums ir jāiešuj un ir publikāciju čupa, kas ir jāiesien un visam ir jābūt smuki un tāpat tu aizmirsti pievienot vienas tēzes (kuš, kuš, cerams neviens nepamanīs!).

Un tad pienāk deadline diena, piektdienas rīts. Tu atbrauc speciāli pusstundu pirms studentu serviss sāk normāli strādāt, jo vēl jāizdrukā dažas lietas, kas piemirstas. Un secini, ka tava darbinieka karte, ko var veiksmīgi izmantot kopēšanai, nestrādā, jo nav aktivizēta. Tu joz uz IT, kuri, paldies visiem svētajiem, ir vaļā jau pirms astoņiem, lai uzzinātu, ka to dara mistiskā vienība ar nosaukumu kase, kas ir vaļā no deviņiem. Tu ieplet acis, un padodies. Pārēdies pankūkas kafejnīcā, sagaidi deviņus, izskaidro kasei, kas ir domāts ar vārdu "aktivizācija", izdrukā, izstāvi rindu, un iesniedz meitenei, kas nopūšas, ka viņai būs ko darīt, jo katru lapiņu ir jāparaksta...

Bet ir iesniegts.

Ja ceļojums būs tik pat viļņains, cik biļešu pirkšana, varbūt jāatliek?