Lobstrominous

Joprojām esot ārzemēs periodiski pārņem wtf sajūta.

Vakar ap šo laiku Kopenhāgenā skaitīju aitas, šorīt nevarēju atrast autobusa pieturu, lai tiktu uz konferenci, un nu jau esmu atpakaļ mājās. Prāts it kā apjūk.

Atceros savus pirmos ceļojumus, tad jau pirmos komandējumus, kad likās pilnīgi vājprātīgi, ka darbs maksā par to, ka ceļoju. Šobrīd jau liekas gandrīz dabiski iekāpt lidmašīnā un aizbraukt kaut kur, pastrādāt /pastaigāt /satikt cilvēkus, kurus tu parasti lasi, atgriezties mājās un turpināt strādāt.

Bet tajos apstāšanās brīžos ir jocīgi.