*

*) esmu nākusi pie pārliecības, ka nav itin nekāda iemesla neticēt cilvēkiem (lai gan es, protams, mēdzu to darīt). vienīgais cilvēks, kas mani jebkad ir pievīlis, esmu es pati. pareizāk sakot mans ego. mans ego ir arī tas, kas reizēm nodarbojas ar to neticēšanu.
*) šodien arī bija jocīga diena


/bild no šejienes/

*)"Kad sapnī redzat cilvēkus, bet pēc tam pamodušies tos atceraties, jūs taču nemēģināt noskaidrot, vai šie cilvēki ir pamodušies reizē ar jums?"

*) ja Tu melo citiem, Tu neizbēgami melo arī pats sev. meli nevar radīt patiesību.
*) meli ir ļoti purvains, rāvains un akačains pamats, pa kuru iet. nepārtraukti pastāv milzīga iespēja netrāpīt uz pietiekami droša ciņa. un nekad nevar zināt cik tieši dziļa bedre tobrīd zem kājām.
*) godīgums un patiesība dara neizmērojami brīvu. manliekas, ka tā ir lielākā iespējamā brīvība.
*) sava vājuma atzīšanā un izrādīšanā (ar to es nedomāju žēlošanos) slēpjas ļoti liels spēks. jo tas ir patiesi.
*) tikai esot godīgs pret sevi un citiem, Tu vari teikt, ka pilnībā esi uzņēmies atbildību par saviem vārdiem un darbiem.

tā tam būt

pēdējās dienās pārsvarā jūtos, kā nelielā būrī ieslodzīts, izsalcis un bezspēcīgi nikns zvērs. bet es zinu, ka tas ir tikai mans egoisms un es zinu, ka kaut kad iemācīšos viņu savaldīt un nomierināt tajā pašā laikā tam neizdabājot.
un ir patīkami to sajust un apzināties - nu to, ka tas, kas trako - tā neesmu es.
bet diezko viegli gan arī nava.


/no bestiārija/

tas, ka sagādāt otram prieku, rada prieku pašam, ir pilnīgi skaidrs, bet prieks rodas arī no tā, ka kāds ir priecīgs par to, ka sagādājis otram prieku, arī tādā gadījumā, ja tas otrs esi Tu pats.

ja jau man tik ļoti duras acīs vārdu nesaderība ar darbiem un tukša diršana vispār, tad gan jau manī pašā kas tamlīdzīgs mitinās.
bet ir jau arī tā, ka: "Ja citi cilvēki vēlas sagaidīt no tevis ko vairāk, tad tā ir zīme, ka arī tu gribi ko vairāk pats no sevis."

droši vien man tik laba atmiņa piešķirta kā uzdevums iemācīties kaut ko aizmirst pa īstam.

un šitā vienmēr - vēlies kaut ko sakārtot, izkrāmē laukā, sāc šķirot un vētīt, neesi ticis vēl līdz pusei, kad jau apnicis un gribas visu samest atpakaļ un nelikties vairs ne zinis. no acīm nost - lai tik stāv vien.

labdien, mani sauc Inese un es gaidu, kad es atkal atsākšu te rakstīt kko tizlu, visādas dumības un nejēdzības. kkā nenāk pēdējā laikā nekas tāds prātā. nē, nu nāk jau, kā nu bez tā, bet tas nav nekas tāds uzrakstāms.

un teikšu atklāti - cilvēki, kuri vispār netizlojas man liekas ļoti aizdomīgi un pat bīstami un man nepatīk ar tādiem komunicēt. vēl trakāk ir tādi, kuri ne tikai netizlojas paši, bet arī ar sarauktu degunu nosoda citu tizlošanos. un tādu, starp citu, ir neizprotami daudz.
bezgalīga nopietnība rada šizofrēniju un citas garīga rakstura problēmas/slimības.

es joprojām nešaubos par to, ka dzīve ir laimīgu nejaušību virkne.
ar mani viss vienmēr notiek īstajos brīžos.
mani vienmēr atrod tas, ko es meklēju.

kad man sāp zobi un, kad galvas vietā uz pleciem ir puņķiem pildīts spainis, es spēlēju datorspēles un mācos no tām visādas gudrības:

There is no emotion, there is peace.
There is no ignorance, there is knowledge.
There is no passion, there is serenity.
There is no chaos, there is harmony.
There is no death, there is the Force.*

__________________
*šitāds jāiemācās un jāatbild māsteram, lai kļūtu par zemākā ranga džedaju. es tagad tāds esmu.

:::darbā beidzot ir galā trimda Talsenē. man "Soņa" un vairums cilvēku, ar kuriem tur kopā jāstrādā jau sēž aknās. tāpat kā braukāšanās ar taxi 2x dienā. un es točna zinu, ka lielākā daļa taksistu ir, ja ne galīgi jukuši, tad diezgan ļoti dīvaini.

:::attieksme ir saprašanas/izpratnes blakusprodukts. vai nu ir sapratne par kko vai nav un atkarībā no tā mainās arī attieksme par to - kko. mainīt mainīšanas pēc / ar piespiešanos / ar iestāstīšanu nav iespējams. ja arī sanāk, tad tikai uz īsu brīdi un ļoti virspusēji.

:::laikam vienīgais cilvēks, ko ļoti bieži pilnīgi nejauši satieku dažādos Rīgas nostūros ir skunkhead un man tas tīk.

:::un es joprojām domāju tāpat. tikai tagad mazliet niansētāk. un no dažādākām šķautnēm.

labdien, mani sauc Inese un es gribu pamazām izvētīt no sevis ārā jebkuras bailes, šaubas, izlikšanās, slēpšanās, melošanas un vispār jebko tamlīdzīgu. man tas nav vajadzīgs. vispār jau tas ir nepārtraukts process un gribas ticēt, ka diezko daudz no tā visa man nav. gribas arī iemācīties nelaist neko tādu no jauna sevī iekšā. pareizāk sakot nevis nelaist, bet vnk, lai tā nebūtu un viss, jo nelaišana saistās ar kkādu piepūlēšanos, bet es gribu, lai tas ir brīvi un plūstoši un dabiski. tagad es to rakstu tāpēc, ka tas sāk likties arvien svarīgāk un nozīmīgāk un nepieciešamāk.

"vislabākais veids, kā tikt pie laimīgām beigām, ir dažas durvis turēt aizslēgtas un ārdīšanos nogulēt."
/Mārgareta Atvuda "Pēnelopiāde"/

nedomāju, tātad esmu.

vakar man likās, ka to varētu salīdzināt ar vienu aliņu nākamajā dienā pēc neprātīgas dzeršanas. nu, kas tiek izdzerts ne jau dzeršanas nolūkos, bet, lai vienkārši paliktu labāk un par to iepriekšnotikušo neprātu varētu aizmirst. šodien man laikam vairs tā neliekas. bez tam šis salīdzinājums ir stulbs, jo dzeršana nenotiek vienu, divas vai trīs reizes dzīvē. dzeršana ir regulārs process ar neregulāriem un neparedzamiem intervāliem. pasarg mani jebkas, ja tas, ko es vakar gribēju salīdzināt ar to vienu pohu aliņu, kļūs regulārs un neparedzams. tad lai mani labāk sasper džakalops.

bez tam, Viņai ir taisnība. cilvēki nesaprot, nevēlas saprast vai izliekas nesaprotam, ka īsākais ceļš no A līdz B ir taisna līnija.

ai, nē. salīdzinājums nav nemaz tik stulbs. tā arī notiek, man tā jau ir bijis divreiz, bet tas ir pārāk ilgstošs un savā ziņā mokošs process.

īss ievads formulas: vilks idiots teorijā
(nedaudz atsaucoties uz šo postu)



( formula: vilks idiots )

vai just ir labāk nekā domāt? nezinu, jo nekad nedomāju to, ko nejūtu. neprotu savādāk un nemaz negribu prast. es varu reizēm ieraudzīt to, ko neredzi Tu, bet es nevaru skatīties Tavā vietā, tāpat kā mana sirds, nevar likt riņķot asinīm Tevī. tā ir mana cieņa pret Tevi, mana pašcieņa, mans siltums un mūsu miers. mūsu visu kopīgais miers, kurā dalāmies, tās ir manas nepārejošās blakus sajūtas. man nekad nav vajadzējis nedalītu un nepārtrauktu uzmanību, man vajag tikai tās daudzpusēji sargājošās blakus sajūtas, kuru spēks nav atkarīgs no ieslēgtiem vai izslēgtiem telefoniem, kuras nemainīgi aijājoši vibrē neatkarīgi no attāluma, neatkarīgi no tā, kas pateikts pēdējā reizē, kad tikāmies. klātesamība, kas glābj un stiprina arī tad, kad jātiek galā vienai. mans ceļš iet caur mani, es reizēm metu tam līkumus. viņš seko un, kad tas notiek par ātru un negaidītu es uz brīdi paeju malā, piestājos. man patiešām pieder bezgalīgi daudz laika - man pieder tieši tik daudz laika cik man vajadzīgs, mans laiks ir daļa no manas neskaitāmšķautņainās viengabalainības. tāpēc es nebaidos sastingt uz mirkli vērošanā. kā brīdī pirms lēciena, tikai mierpilnā, bez pārspriegotiem nerviem, bez ausīs dunošiem asinsrites basiem. vērošanā, kas palīdz man saāķēt kopā vairāk jaunu gabaliņu mozaīkā, ko lieku sevi zīmējot. jo vairāk fragmentu salikts, jo vairāk vēl nesaliktu aug klāt, bet tā nav drūma bezjēdzība tā ir noteikta virzība, kuras noteiktība man pagaidām nezināma, tikai nojaušama.
es gribu tagad lēnām un tikai mazliet visu. es esmu ņēmusi par strauju, mazliet par daudz. šķiet tāpēc es nevaru parunāt, lai gan ir tik daudz sakāmā. kad pienāk brīdis runāt, es jūtu, ka man ir vien līdz pēdējam nonēsātu vārdu skrandas, es nevaru savas sajūtas tādās tīt un laist pasaulē nosalt. viņas nedrīkst nosalt, viņām ir jāapaug, jāieaug kažokos - pūkainos un siltos. viņām nedrīkst būt auksti, jo viņām pašām ir siltums jānes. tas ir mans šībrīža klusums. klusums, kura dēļ es naktī, tumsā urbinu baterijas no modinātājpulksteņa ārā, lai tas netikšķētu sekundes skaitīdams. neviens nedrīkst skaitīt manu laiku, pat es pati nē. un, ja arī es reizēm nezinu, kas man jādara, es beigu beigās to izdaru tik un tā. man netrūkst nekas no tā, kas man patiesi ir vajadzīgs un mani vienmēr atrod tas, ko es meklēju.

*) Es... es nemaz lāgā nezinu, ser, kas esmu pašreiz, toties zinu, kas es biju, kad no rīta piecēlos, bet kopš tā laika, šķiet, vairākas reizes esmu pārvērtusies. [Alise]

*) - Nav nozīmes, - Alise sacīja, - nevar taču ticēt neticamajam!
- Tu esi maz vingrinājusies, - Karaliene secināja. - Kad es biju tavā vecumā, es vingrinājos regulāri pusstundu dienā. Jā-a, dažkārt pirms brokastīm esmu noticējusi sešām neticamām lietām. [Alise & Melno Karaliene]

*) - Ja es lietoju kādu vārdu, - Oliņš Boliņš visgudri sacīja, - tas nozīmē tieši to, ko es vēlos lai tas nozīmē, - ne vairāk un ne mazāk.
- Ja es piešķiru vārdam daudz nozīmju, - Oliņš Boliņš turpināja - es atlīdzinu tam ar uzviju.
- Redzi, vārdā kā ceļasomā es salieku visu, ko gribu. [Oliņš Boliņš]

*) Runā vienmēr patiesību, domā, pirms tu runā, un vēlāk visu pieraksti [Melno Karaliene]

*)- Tā ir, - atteica Hercogiene, un pamācība ir tāda: mīla, mīla - tā zemeslodei griezties liek!
- Kāds teicis, - Alise čukstēja, - ka zemeslode griežas tāpēc, ka ikkatrs dara savu darbu un nejaucas citu darīšanās.
- Ak, jā! Bet tas jau ir gandrīz viens un tas pats, atteica Hercogiene, vēl dziļāk ieurbdama savu mazo, aso zodu Alises plecā, un tad piemetināja: - Pamācība te ir tāda: gādā par domu, skaņas parūpēsies pašas par sevi. [Alise & Hercogiene]

*) pamācība ir tāda: jo vairāk atrodu es, jo mazāk ir, ko atrast tev. [Hercogiene]

*) un pamācība ir tāda: esi, kas tu šķieti esam, jeb, vienkārši izsakoties, nekad neiztēlojies par kaut ko citu kā to, kas tu citiem šķieti esam, lai tas, kas tu citiem šķieti esam, būtu kas cits nekā tas, kas tu esi. [Hercogiene]

/Luiss Kerols "Alise Brīnumzemē"/

ja jau man ir bezgalīgi daudz laika, tad jau sanāk ka manam laikam nav vispār nekādas vērtības. vismaz tik sīkām vienībām kā stundas, dienas, nedēļas un mēneši.