*

vai just ir labāk nekā domāt? nezinu, jo nekad nedomāju to, ko nejūtu. neprotu savādāk un nemaz negribu prast. es varu reizēm ieraudzīt to, ko neredzi Tu, bet es nevaru skatīties Tavā vietā, tāpat kā mana sirds, nevar likt riņķot asinīm Tevī. tā ir mana cieņa pret Tevi, mana pašcieņa, mans siltums un mūsu miers. mūsu visu kopīgais miers, kurā dalāmies, tās ir manas nepārejošās blakus sajūtas. man nekad nav vajadzējis nedalītu un nepārtrauktu uzmanību, man vajag tikai tās daudzpusēji sargājošās blakus sajūtas, kuru spēks nav atkarīgs no ieslēgtiem vai izslēgtiem telefoniem, kuras nemainīgi aijājoši vibrē neatkarīgi no attāluma, neatkarīgi no tā, kas pateikts pēdējā reizē, kad tikāmies. klātesamība, kas glābj un stiprina arī tad, kad jātiek galā vienai. mans ceļš iet caur mani, es reizēm metu tam līkumus. viņš seko un, kad tas notiek par ātru un negaidītu es uz brīdi paeju malā, piestājos. man patiešām pieder bezgalīgi daudz laika - man pieder tieši tik daudz laika cik man vajadzīgs, mans laiks ir daļa no manas neskaitāmšķautņainās viengabalainības. tāpēc es nebaidos sastingt uz mirkli vērošanā. kā brīdī pirms lēciena, tikai mierpilnā, bez pārspriegotiem nerviem, bez ausīs dunošiem asinsrites basiem. vērošanā, kas palīdz man saāķēt kopā vairāk jaunu gabaliņu mozaīkā, ko lieku sevi zīmējot. jo vairāk fragmentu salikts, jo vairāk vēl nesaliktu aug klāt, bet tā nav drūma bezjēdzība tā ir noteikta virzība, kuras noteiktība man pagaidām nezināma, tikai nojaušama.
es gribu tagad lēnām un tikai mazliet visu. es esmu ņēmusi par strauju, mazliet par daudz. šķiet tāpēc es nevaru parunāt, lai gan ir tik daudz sakāmā. kad pienāk brīdis runāt, es jūtu, ka man ir vien līdz pēdējam nonēsātu vārdu skrandas, es nevaru savas sajūtas tādās tīt un laist pasaulē nosalt. viņas nedrīkst nosalt, viņām ir jāapaug, jāieaug kažokos - pūkainos un siltos. viņām nedrīkst būt auksti, jo viņām pašām ir siltums jānes. tas ir mans šībrīža klusums. klusums, kura dēļ es naktī, tumsā urbinu baterijas no modinātājpulksteņa ārā, lai tas netikšķētu sekundes skaitīdams. neviens nedrīkst skaitīt manu laiku, pat es pati nē. un, ja arī es reizēm nezinu, kas man jādara, es beigu beigās to izdaru tik un tā. man netrūkst nekas no tā, kas man patiesi ir vajadzīgs un mani vienmēr atrod tas, ko es meklēju.