laiks neapšaubāmi ir cikliska padarīšana
Posted on 2010.01.10 at 17:28
palasījos savu žurnāli uz atpakaļu un secināju, ka pagājušais gads bijis tāds sēdēšanas un domāšanas gads. pilns ar visādu funktierēšanu, atziņām, atklāsmēm, atskārsmēm, visa vērošanu no malas, utt. bez maz katrs otrais ieraksts ir ar tagu gudrība. un manliekas, ka galvenais, ko es tur sapratu ir tas, ka dzīve nav cīņa, ka attiecības nav cīņa un, ka vispār nevajag ne par ko un ne arvienu cīnīties. ja to nedara, tad viss sokas un padodas ļoti labi, bet ir grūti to vienmēr paturēt prātā, neaizmirst un likt lietā. it kā jau es to zināju arī pirms tam, bet tagad tas liekas kaukā fundamentālāk atklājies. a tad, kaukad rudenī man laikam sākās jauns cikls, kad gana sēdēts un prātots, ka gribas kustēties, priecāties, satikt cilvēkus utt. un manliekas, ka es sākumā tam neapzināti pretojos, jo iesēdēts bija (ir) pamatīgi, bet kļūst arvien vieglāk un labāk un dzīvespriecīgāk. man negribas neko domāt, man gribas, lai viss tas izdomātais iesēžas, ieaugas manī, nostiprinās un pa to laiku es gribu KUSTĒTIES! iet jāt, braukt uz kalnu, ālēties, 100X vairāk komunicēt ar cilvēkiem, rakstīt te visādas dumības, tizloties utt. utjpr. negribas neko nopietnu, neko sarežģītu, nekādas dižas un senas gudrības. ja kas man stāv vesela čupa ar puslasītām un nedabeigtām grāmatām, lai pastāv vien. visam, visam, visam pašam savs laiks.
satuntulējos kā ritīgs kunkulis, aizbridu līdz stallim, a tur divas mazās meitenes bija beigušas treneres uzraudzībā jūgt Upeni kamanās. paķēra mani līdzi izbraucienā pa Botānisko dārzu. ļoti, ļoti smuki un jautri. pirmo reizi dabūju paturēt rokās grožus un pastūrēt zirgu un, jāatzīst, ka tā tomēr ir baigā māksla, it īpaši izņemt pagriezienu vai apgriezties riņķī. ja zirgs pieredzējis, godprātīgs un paklausīgs ta vēl tā, bet meitenes stāstīja, ka vakardien trenere iedevusi kaukādiem ne visai pieredzējušiem cilvēkiem ar spītīgo Rēbusu izbraukt, a tas vienā brīdī iegāzis visus grāvi, a pats slaidā riksī ar tukšām kamanām atgriezies stallī.
atbraucām atpakaļ, izjūdzām Upeni un es lecu viņai mugurā (jāatzīst, ka man gan neizdevās pašai uzlekt). pēdējo reizi bez segliem biju jājusi kaukad, kad galīgi sīka biju, nu kādā 1996. gadā, bet gāja ļoti labi un interesanti. vienīgais kājas gan tagad sāp ritīgi, jo vislaik ir stingri jāturas ar visiem kāju iekšpuses musīšiem. karoč normāla slodze muskuļiem un ļoti intensīvs vestibulārā aparāta treniņš. vispār priekš šitik auksta laika jāšana bez segliem ir ideāla, jo ir nepastarpināts kontakts ar zirgu, līdz ar to var sildīties no viņa siltuma.
a kamēr es jāju, pārējos zirgus izlaida izlocīt kājas, izskrieties un izvārtīties pa sniegu
satuntulējos kā ritīgs kunkulis, aizbridu līdz stallim, a tur divas mazās meitenes bija beigušas treneres uzraudzībā jūgt Upeni kamanās. paķēra mani līdzi izbraucienā pa Botānisko dārzu. ļoti, ļoti smuki un jautri. pirmo reizi dabūju paturēt rokās grožus un pastūrēt zirgu un, jāatzīst, ka tā tomēr ir baigā māksla, it īpaši izņemt pagriezienu vai apgriezties riņķī. ja zirgs pieredzējis, godprātīgs un paklausīgs ta vēl tā, bet meitenes stāstīja, ka vakardien trenere iedevusi kaukādiem ne visai pieredzējušiem cilvēkiem ar spītīgo Rēbusu izbraukt, a tas vienā brīdī iegāzis visus grāvi, a pats slaidā riksī ar tukšām kamanām atgriezies stallī.
atbraucām atpakaļ, izjūdzām Upeni un es lecu viņai mugurā (jāatzīst, ka man gan neizdevās pašai uzlekt). pēdējo reizi bez segliem biju jājusi kaukad, kad galīgi sīka biju, nu kādā 1996. gadā, bet gāja ļoti labi un interesanti. vienīgais kājas gan tagad sāp ritīgi, jo vislaik ir stingri jāturas ar visiem kāju iekšpuses musīšiem. karoč normāla slodze muskuļiem un ļoti intensīvs vestibulārā aparāta treniņš. vispār priekš šitik auksta laika jāšana bez segliem ir ideāla, jo ir nepastarpināts kontakts ar zirgu, līdz ar to var sildīties no viņa siltuma.
a kamēr es jāju, pārējos zirgus izlaida izlocīt kājas, izskrieties un izvārtīties pa sniegu