*

man laikam klabā rakstīšana ir kā vāciņa uzlikšana tikko izvārītai zaptei.
kaut kas notiek, virmo, ņirb, vārās, veidojas, top, darās un tad beidzas, bet man iekšā joprojām viss notiek, virmo, ņirb, vārās, veidojas, top, darās un tad, es apsēžos un lēnā garā ieģērbju to vārdos, sakarīgos teikumos, konkrētās domās un tā es saleju to svaigo, smaržīgo zapti burciņā.
un, kad tiek nospiests Update Jounrnal, tad vāks ir virsū. domas ir norimušas, skatiens skaidrāks, prāts vēsāks un var rāmi apcilāt, ko tas viss man ir devis un nozīmējis.

(visa šī doma man ienāca prātā, tāpēc, ka šodien pavadīju lielisku dienu un manī tas viss joprojām notiek, virmo, ņirb, vārās, veidojas, top, darās, bet man galīgi nav spēka un saprašanas, lai to salietu burciņā un aizvākotu. tāpēc braukšu tagad labāk skatīties Ziedoņa un Visuma pirmizrādi un ļaušu tikmēr tai zaptei mazliet vēl padzist)