*

ja dzīve ir liels un neaptverams Kaut Kas, tad nāve, gluži pretēji, ir liels un neaptverams Nekas. tāpēc jau ir tik grūti/jocīgi pieņemt nāvi - Kaut Ko var mēģināt izzināt pa mazām detaļām, lēnītēm virzoties uz priekšu savā izziņas procesā (kā arī mēs visi to darām), bet tā, kā Nekas ir Nekas, t.i. milzīgs tukšums, kuram nav detaļu, tad esam spiesti gremot uzreiz visu vienlaicīgi - lielu un ātri.

vakar apstiprinājās manas pāris dienas ilgušās, nelāgās aizdomas, ka ir nomiris viens no maniem klasesbiedriem. personīgi manam Ego šajā sakarībā vissāpīgākais liekas tas, ka es sapratu, ka esmu ar šo klasesbiedru kaut kādā ziņā ļoti lepojusies, uztvērusi kā paraugu, ticējusi. viņš nebija vienkārši parasts tipisks, skaļš un daudzonīgs, klases zēns - viņš bija tāds mazliet īpatnējs, mazliet ta ka jefiņš, ko citi reizēm apceļ un viņam bija lielisks talants iekulties visādās nepatikšanās ar skolotājiem. pēc tam izrādījās, ka viņš ir nenormāli gudrs vienā, sevi interesējoša jomā (diezgan neparastā un ļoti specifiskā) un es regulāri priecēju acis skatoties viņa galerijas oranžajā portālā, kurās viņš redzams ar karjeru saistītos ceļojumos pa dažnedažādām eksotiskām valstīm. nu kaut kas līdzīgs neglītā pīlēna stāstam. un vēl viņam bija ļoti silta sirds.

un vēl, kā jau es to esmu teikusi, man liekas tik ļoti nejēdzīgi nomirt pavasarī. tas ir nāvei pats nepiemērotāks gadalaiks. un, ja vēl, kā laikam ir noticis šajā gadījumā - tā ir bijusi viņa paša izvēle, tas liekas pavisam, pavisam stulbi.