come as you are
Posted on 2010.10.03 at 14:14man:: parasts
skan: Sun Ra - New Day
sāk likties, ka intensīvas emocijas kļūst par kauko nosodāmu un ar dažādiem līdzekļiem apkarojumu. vairāk gan tas attiecas uz tādām emocijām, ko pieņemts uzskatīt par negatīvām - nu tur skumjas, bēdas, dusmas, vilšanās utt. tomēr nereti gadās arī, ko tamlīdzīgu novērot attiecībā uz lielu prieku, pateicību u.c.
visvairāk vēršas pret emocijām, ko nosacīti varētu apzīmēt kā emocijas par sevi (nu līdzīgi, kā lietas par sevi). tās ir tādas, kurām grūti saskatīt kādu iemeslu/pamatojumu. piemēram, beziemesla sērīgums, kad nekas nelabs nav noticis, bet skumjas tādas, ka lauž ribas vaļā. vai akal tāds pats priecīgums. manlieks, ka šitās citiem nepatīk tāpēc, ka neredzot un nesaprotot to iemeslu tās šķiet svešas, biedējošas, bezjēdzīgas un aizdomīgas. un emociju varā ieslīgušais cilvēks (kurš, iespējams, labprāt savas emocijas izbaudītu) tiek tirdīts ar jautājumiem - kas tev ir?, kas noticis? ES tev kauko nodarīju?. nu, jā, tās tiek uztvertas, kā iespējams līdzcilvēka Ego aizskārums (viņš uzskata mani par pārāk dumju, lai es saprastu, par ko viņš bēdājas/ak, viņam droši vien ir kaukas no manis slēpjams/viņš mani uzskata par sliktu cilvēku, kas viņam kauko nodarījis, tikai neatzīstas).
vēl ir tās emocijas, kurām ir skaidrs un nepārprotams iemesls - noticis kaukas slikts/labs, strīds kaukāds, vai priecīga ziņa utt. utjpr. tad vienmēr atrodas kāds, kurš uzzinājis iemeslu apgalvos - nu tur jau nav par ko bēdāties, nekas TĀDS taču nav noticis vai nu, nu nesapriecājies par agru, cāļus skaita rudenī vai vēl ko tikpat stulbu un kaitinošu un tas man ar liekas ļoti Ego-istiski. ja cilvēks izjūt tās savas intensīvās emocijas par attiecīgo iemeslu, tad jau viņam liekas ka tur IR par ko bēdāties/priecāties/vatever un kāpēc viņam to vajadzētu liegt, demonstrējot savu Ego-istisko pārākumu zināšanā kas labs, kas ļauns? ja līdzcilvēks ir tik neempātisks, ka nespēj priecāties/bēdāties/vatever līdz, tad būtu vismaz paklusējis. citādi beigās sanāk, kas cilvēks sāk justies vainīgs par savām emocijām, vainīgs, ka ar tām apgrūtinājis/aizvainojis līdzcilvēku, sāk sevī kauko apspiest (no pieredzes varu teikt, ka apspiestas bēdas iekšpusē transformējas par trulu dusmu uzliesmojumiem visneatbilstošākajās situācijās. dziļas, skaidras skumjas/bēdas man liekas dvēseli ļoti attīrošas un, ja tās apspiež tad organismam ne tikai netiek ļauts izmantot iespēju attīrīties, bet tas tiek vēl vairāk piesārņots). visstulbākais manliekas, ko var pateikt bēdīgam cilvēkam ir - pasmaidi. tad uzreiz gribas paķert kādu smagu priekšmetu un kraut tam gudriniekam pa pakausi (nu re un attīrošās bēdas vienā mirklī pārvērtušās destruktīvās dusmās).
kamēr mēs vēl neesam Budas, zeltmataini eņģeļi vai, kas tamlīdzīgs, kamēr visi griežamies tai samsāras ritenī manliekas, ka vajag visas tās emocijas izdzīvot un palaist brīvībā. lai nekas neaizķeras un kautkur dziļi, dziļi iekšā klusi nepūst. iemācoties visu tā brīvi izlaist caur sevi un atlaist nepieķeroties, mēs krietni ātrāk tuvojamies tapšanai par Budām vai zeltmatu eņģeļiem, nekā sakožot zobus, savelkot akmenscietas sejas un melojot sev un citiem, kas nekas taču nav noticis, ka visu uztveram ar pilnīgu mieru, kuru patiesībā pat nepazīstam. vai demonstrējot savu ārējo spēku (iekšējo vājumu) un pārākumu (Ego) attiecībā uz citu jūtām. kāpēc mēs nevarētu būt mēs paši, ar visu, visu, visu, kas mūsos ir, pieņemot to, bet nepieķeroties un netraucēt arī citiem darīt tāpat?
p.s. atzīšos, ka man citreiz uznāk lēkmes ar to pirmā veida emociju apkarošanu dzīvesbiedrā. šis kauko sēž sadrūmis un ta man nāk kaukāda panika virsū, par to, no kurienes viņam tas un vai tik tam nav kāds sakars ar mani. a dzīvesbiedram akal otrais variants - es sabēdājos par kaukādiem niekiem un ta viņš nāk un saka, ka nav tur par ko bēdāties un ta vai nu es sadusmojos par to, ka viņš zina labāk par ko ir un par ko nav vērts bēdāties vai atkal sajūtos vainīga par to, cik es stulba, ka bēdājos par sīkumiem. nav jau baigi bieži tādi brīži, bet gribētos, lai tādu vispār nekad nebūtu.
p.s.2 ļoti atvainojos par komatu kļūdām, no kurām droši vien čum un mudž šis posts. nu nemāku es ar viņiem operēt un visticamāk, nekad ar neiemācīšos.
visvairāk vēršas pret emocijām, ko nosacīti varētu apzīmēt kā emocijas par sevi (nu līdzīgi, kā lietas par sevi). tās ir tādas, kurām grūti saskatīt kādu iemeslu/pamatojumu. piemēram, beziemesla sērīgums, kad nekas nelabs nav noticis, bet skumjas tādas, ka lauž ribas vaļā. vai akal tāds pats priecīgums. manlieks, ka šitās citiem nepatīk tāpēc, ka neredzot un nesaprotot to iemeslu tās šķiet svešas, biedējošas, bezjēdzīgas un aizdomīgas. un emociju varā ieslīgušais cilvēks (kurš, iespējams, labprāt savas emocijas izbaudītu) tiek tirdīts ar jautājumiem - kas tev ir?, kas noticis? ES tev kauko nodarīju?. nu, jā, tās tiek uztvertas, kā iespējams līdzcilvēka Ego aizskārums (viņš uzskata mani par pārāk dumju, lai es saprastu, par ko viņš bēdājas/ak, viņam droši vien ir kaukas no manis slēpjams/viņš mani uzskata par sliktu cilvēku, kas viņam kauko nodarījis, tikai neatzīstas).
vēl ir tās emocijas, kurām ir skaidrs un nepārprotams iemesls - noticis kaukas slikts/labs, strīds kaukāds, vai priecīga ziņa utt. utjpr. tad vienmēr atrodas kāds, kurš uzzinājis iemeslu apgalvos - nu tur jau nav par ko bēdāties, nekas TĀDS taču nav noticis vai nu, nu nesapriecājies par agru, cāļus skaita rudenī vai vēl ko tikpat stulbu un kaitinošu un tas man ar liekas ļoti Ego-istiski. ja cilvēks izjūt tās savas intensīvās emocijas par attiecīgo iemeslu, tad jau viņam liekas ka tur IR par ko bēdāties/priecāties/vatever un kāpēc viņam to vajadzētu liegt, demonstrējot savu Ego-istisko pārākumu zināšanā kas labs, kas ļauns? ja līdzcilvēks ir tik neempātisks, ka nespēj priecāties/bēdāties/vatever līdz, tad būtu vismaz paklusējis. citādi beigās sanāk, kas cilvēks sāk justies vainīgs par savām emocijām, vainīgs, ka ar tām apgrūtinājis/aizvainojis līdzcilvēku, sāk sevī kauko apspiest (no pieredzes varu teikt, ka apspiestas bēdas iekšpusē transformējas par trulu dusmu uzliesmojumiem visneatbilstošākajās situācijās. dziļas, skaidras skumjas/bēdas man liekas dvēseli ļoti attīrošas un, ja tās apspiež tad organismam ne tikai netiek ļauts izmantot iespēju attīrīties, bet tas tiek vēl vairāk piesārņots). visstulbākais manliekas, ko var pateikt bēdīgam cilvēkam ir - pasmaidi. tad uzreiz gribas paķert kādu smagu priekšmetu un kraut tam gudriniekam pa pakausi (nu re un attīrošās bēdas vienā mirklī pārvērtušās destruktīvās dusmās).
kamēr mēs vēl neesam Budas, zeltmataini eņģeļi vai, kas tamlīdzīgs, kamēr visi griežamies tai samsāras ritenī manliekas, ka vajag visas tās emocijas izdzīvot un palaist brīvībā. lai nekas neaizķeras un kautkur dziļi, dziļi iekšā klusi nepūst. iemācoties visu tā brīvi izlaist caur sevi un atlaist nepieķeroties, mēs krietni ātrāk tuvojamies tapšanai par Budām vai zeltmatu eņģeļiem, nekā sakožot zobus, savelkot akmenscietas sejas un melojot sev un citiem, kas nekas taču nav noticis, ka visu uztveram ar pilnīgu mieru, kuru patiesībā pat nepazīstam. vai demonstrējot savu ārējo spēku (iekšējo vājumu) un pārākumu (Ego) attiecībā uz citu jūtām. kāpēc mēs nevarētu būt mēs paši, ar visu, visu, visu, kas mūsos ir, pieņemot to, bet nepieķeroties un netraucēt arī citiem darīt tāpat?
p.s. atzīšos, ka man citreiz uznāk lēkmes ar to pirmā veida emociju apkarošanu dzīvesbiedrā. šis kauko sēž sadrūmis un ta man nāk kaukāda panika virsū, par to, no kurienes viņam tas un vai tik tam nav kāds sakars ar mani. a dzīvesbiedram akal otrais variants - es sabēdājos par kaukādiem niekiem un ta viņš nāk un saka, ka nav tur par ko bēdāties un ta vai nu es sadusmojos par to, ka viņš zina labāk par ko ir un par ko nav vērts bēdāties vai atkal sajūtos vainīga par to, cik es stulba, ka bēdājos par sīkumiem. nav jau baigi bieži tādi brīži, bet gribētos, lai tādu vispār nekad nebūtu.
p.s.2 ļoti atvainojos par komatu kļūdām, no kurām droši vien čum un mudž šis posts. nu nemāku es ar viņiem operēt un visticamāk, nekad ar neiemācīšos.