*

āāā, es tiko atcerējos brīdi, kurā tā ritīgi apjēdzu, kas ir Ego un viņa bļaustīšanās. bija jau aizmirsies. karoč visādas gudras grāmatiņas biju jau salasījusies, bet par to, kas tas īsti ir un kā to nošķirt nebija nekādas sajēgas. sāku iet uz jogu un kaukādā trešajā mēnesī (varbūt arī ātrāk vai vēlāk) stāvot pretīgajā āsanā suns, kas skatās ar galvu uz leju, sapratu.

karoč āsana tāda - un man ļoti nepatīk viņā atrasties. joprojām nepatīk. un tai reizē mēs viņu tur taisam un jau pēc pāris sekundēm man sāk raustīties muskuļi un es pilnīgi jūtu kā nāk virsū dusmas - nu kāpēc tā pasniedzēja nesaka ka pietiek, es vairs nevaru, man nepatīk, negribu, negribu, negribu būt šitādā pōzā - un tad tāds iekšējs zibens spēriens, ka tas ir tikai Ego, kas bļaustās. un ja es viņā neklausos, bet nomierinos, elpoju dziļi un mierīgi, tad patiesībā nav tik grūti. ka varu noturēt un pat vēl padziļināt to pōzu un, ka patiesībā manī ir prieks par to, ko es daru, nevis dusmas uz pasniedzēju, kas liek to darīt. nu tā kaukā. un kopš tā laika tā sajūta ir kļuvusi izteiktāka un skaidrāka un ļoti bieži palīdz visādās situācijās. reizēm tik sanāk tā pastulbi - saprotu, ka tas ir tikai Ego, kas bļaustās, bet noslinkoju viņa apklusināšanā un ļauju izpausties visā viņa aprobežotībā. un pēc tam, protams, žēl ka tā sanācis. bet ar šo problēmu es tieši pēdējā laikā cenšos strādāt un risināt.