*

vienmēr jau nav tik viegli, kā es tur uzrakstīju. visbīstamākais ir ieslīgšana kaukādā ikdienišķībā un pašapmierinātībā un rutīnā. ta tā iekšējā īstenība saraujas tik mazmazītiņa, ka viegli viņu nesadzirdēt, it īpaši, ja Ego tai pašā laikā skaļi bļaun.

ja apzinās, ka neesi Ego, ka Ego-prāts ir tikai instruments pasaules izziņā un, ka instrumentu mazliet pavingrinoties var izmantot savā labā (tāpat, kā ar šķērēm var gan nogriezt sev pirkstus, gan izgriezt skaistas papīra sniegpārsliņas), ta paliek vieglāk.

vēl palīdz būšana ar sevi, mēģināšana atmest visu, visu lieko nost. nu jā, tā laikam ar sanāk meditācijas būtība. kaukas līdzīgs notiek arī ekstrēmās situācijās, nu, piemēram kalnos kāpjot un tā. nu, kad paliek viens pats ar sevi un saprot, ka tikai pats vienmēr, vienmēr ir sev blakus un, ka var sev uzticēties un izglābt un palīdzēt un vispār visu ko vajag var izdarīt.

ta ka es, piemēram - priekšā kaukas grūts darāms, apkārt ir tuvi cilvēki un ta Ego kauko žēlojas un čīkst (ai, cik tur tas būs grūti, man jau nesanāks utt.), jo šamam gribas, lai šo papaijā. bet tā iekšējā pārliecība uz to pacietīgi smaidot noskatās kā uz bērna rotaļāšanos un tāpat ir pilnīgi skaidrs, ka es izdarīšu visu ko vajadzēs un viss sanāks. ka tā čīkstēšana ir tik tāds teātra paspēlēšana. ideāli, ja tas, kuram žēlojas arī to uztver tieši tāpat. ja tuvumā neviena nav, ja ir viens pats ar sevi, ta žēlošanās vispār atkrīt un atliek tikai darīt.
ceru var kauko saprast :)

āāā, es tiko atcerējos brīdi, kurā tā ritīgi apjēdzu, kas ir Ego un viņa bļaustīšanās. bija jau aizmirsies. karoč visādas gudras grāmatiņas biju jau salasījusies, bet par to, kas tas īsti ir un kā to nošķirt nebija nekādas sajēgas. sāku iet uz jogu un kaukādā trešajā mēnesī (varbūt arī ātrāk vai vēlāk) stāvot pretīgajā āsanā suns, kas skatās ar galvu uz leju, sapratu.

karoč āsana tāda - un man ļoti nepatīk viņā atrasties. joprojām nepatīk. un tai reizē mēs viņu tur taisam un jau pēc pāris sekundēm man sāk raustīties muskuļi un es pilnīgi jūtu kā nāk virsū dusmas - nu kāpēc tā pasniedzēja nesaka ka pietiek, es vairs nevaru, man nepatīk, negribu, negribu, negribu būt šitādā pōzā - un tad tāds iekšējs zibens spēriens, ka tas ir tikai Ego, kas bļaustās. un ja es viņā neklausos, bet nomierinos, elpoju dziļi un mierīgi, tad patiesībā nav tik grūti. ka varu noturēt un pat vēl padziļināt to pōzu un, ka patiesībā manī ir prieks par to, ko es daru, nevis dusmas uz pasniedzēju, kas liek to darīt. nu tā kaukā. un kopš tā laika tā sajūta ir kļuvusi izteiktāka un skaidrāka un ļoti bieži palīdz visādās situācijās. reizēm tik sanāk tā pastulbi - saprotu, ka tas ir tikai Ego, kas bļaustās, bet noslinkoju viņa apklusināšanā un ļauju izpausties visā viņa aprobežotībā. un pēc tam, protams, žēl ka tā sanācis. bet ar šo problēmu es tieši pēdējā laikā cenšos strādāt un risināt.

nu re, tad jau Tev viss notiek pavisam labi :)

p.s. pabrausēju savu žurnāli uz atpakaļu ar domu, ka varbūt būs kaukur aprakstītas tās pirmās Ego ķeršanas sajūtas (nebija) un atradu, ka bi tāds foršs dokumentārijs par jogas vēsturi, ja intaresē varu ieteikt nostīties kādā brīvbrīdī http://klab.lv/users/inese_tk/403609.html (tur torentlinks ar ir, tik nezinu vai vēl darbojas)