*

vienmēr jau nav tik viegli, kā es tur uzrakstīju. visbīstamākais ir ieslīgšana kaukādā ikdienišķībā un pašapmierinātībā un rutīnā. ta tā iekšējā īstenība saraujas tik mazmazītiņa, ka viegli viņu nesadzirdēt, it īpaši, ja Ego tai pašā laikā skaļi bļaun.

ja apzinās, ka neesi Ego, ka Ego-prāts ir tikai instruments pasaules izziņā un, ka instrumentu mazliet pavingrinoties var izmantot savā labā (tāpat, kā ar šķērēm var gan nogriezt sev pirkstus, gan izgriezt skaistas papīra sniegpārsliņas), ta paliek vieglāk.

vēl palīdz būšana ar sevi, mēģināšana atmest visu, visu lieko nost. nu jā, tā laikam ar sanāk meditācijas būtība. kaukas līdzīgs notiek arī ekstrēmās situācijās, nu, piemēram kalnos kāpjot un tā. nu, kad paliek viens pats ar sevi un saprot, ka tikai pats vienmēr, vienmēr ir sev blakus un, ka var sev uzticēties un izglābt un palīdzēt un vispār visu ko vajag var izdarīt.

ta ka es, piemēram - priekšā kaukas grūts darāms, apkārt ir tuvi cilvēki un ta Ego kauko žēlojas un čīkst (ai, cik tur tas būs grūti, man jau nesanāks utt.), jo šamam gribas, lai šo papaijā. bet tā iekšējā pārliecība uz to pacietīgi smaidot noskatās kā uz bērna rotaļāšanos un tāpat ir pilnīgi skaidrs, ka es izdarīšu visu ko vajadzēs un viss sanāks. ka tā čīkstēšana ir tik tāds teātra paspēlēšana. ideāli, ja tas, kuram žēlojas arī to uztver tieši tāpat. ja tuvumā neviena nav, ja ir viens pats ar sevi, ta žēlošanās vispār atkrīt un atliek tikai darīt.
ceru var kauko saprast :)