bet ja par šeit un tagad, tad visnepastāvīgākais ir emōcijas un vēlmes. bieži tas notiek sevišķi ātri, piemēram, no rīta pamostoties sestdienas rītā, cilvēks visbiežāk saprot, ka vēlme izdzert vēl dažus mērus bija lieka un maldīga. vai arī minūti pēc sadusmošanās jau ir skaidrs, ka nevajadzēja tā darīt. no pastāvīgā svarīgākais ir tava pieredze un atbildība.
pelēkās zōnas nav, tās ir lietas par ko subjekts grib tirgoties ar sirdsapziņu. tipa - šito jau var vai arī tas taču neskaitās. un nav jau arī baltās un melnās zōnas.
šajā dzīvē pilnīgi noteikti. tā uzkrājas un mēs no tās varam izsecināt gan motīvus jau bijušām darbībām, gan +/- paredzēt savu/citu rīcību. un tā rāda, ka pasauli var vienmēr uztvert mierīgāk un atbildīgāk.
nū nez. manliekas, ka pieredze un tās krāšana ir ritīgas lamatas un konstrukcija ar ko šausmīgi jāuzmanās. vadīšanās pēc pieredzes padara cilvēkus krietni kokainākus un neelastīgākus. es, protams, negribu teikt, ka ja vienreiz iegrūsts pirksts ugunī, ta nevajag to ņemt vērā un grūst viņu tur atkal un atkal, lai gan par šito ar vēl varētu vairāk padomāt. bet bieži vien paļaujoties uz savu iepriekšējo pieredzi mēs sevi pavisam lieki programmējam uz visuko lieku un nevajadzīgu. un gaidam kauko, kas man liekas šausmīgi stulbi. nu, piemēram, vienreiz notiek tas un tas, nākamajā reizē mēs jau viszinīgi gaidām un paredzam - tūlīt atkal notiks tas un tas. un nav brīnums, ka notiek, jo paši esam to piesaukuši. ai, man šodien jau paliek par daudz traktātēšanas :)
bet vēl man šķiet, ka tas, kas rāda, ka pasauli var vienmēr uztvert mierīgāk un atbildīgāk ir tieša pieredzēšana (klātesamība, šeit un tagad), nevis pieredze.
bet protams, ka pieredze pirmkārt ir šeit un tagad. jōgas praktizēšanā vai meditācijā pieredze ir būtiska lai vispār kautko attīstītu. protams, ka jebkurā brīdī un situācijā var spert soli pa labi vai kreisi un atjēgties grāvī. tāpēc ir svarīgi būt godīgam savā izvēlē nepārtraukti.
man joprojām gribas nošķirt pieredzi no pieredzēšanas. jo man liekas, ka pieredze ir nepastāvīga un nestabila konstrukcija, bet pieredzēšana ir īstenība, bet es šai nakts stundā (nu bāc, pastos pulkstenī un atkal superlaiks) vairs nespēju domas ielikt kaukādos vārdos, kuri turklāt būtu arī sakarīgi un izteiktu to, ko gribu pateikt. :) un, jā, godīgums gan pāri visam. tas man vispār liekas visvisvissvarīgākais. ja ir tas, viss pārējais top piemests
pieredzi no pieredzēšanas nošķir tikai laiks. pieredzēšana ir tagad, pieredze ir līdzšinējās pieredzēšanas kopums. var teikt vnk jau sakārtotā/pārdomātā pieredzēšana.
jā, bet viss, kas ir bijis un pagājis, viss, kas nav šis mirklis, tas viss ir tikai irstošs līķis. pīšļi, pelni un putekļi. un vai gan pīšļi, pelni un putekļi var būt labs izejmateriāls dzīves stūrēšanas iekārtai?
pie tāda uzstādijuma mums nav iespēja mācīties un mēs nevaram zināt kā nedarīt ļaunu. protams, ka viss ir pagājis un pie tā vairs nav jāturas, bet secinājumi ir jāizdara.
Tev taisnība, par tiem secinājumiem, it kā. it kā - tāpēc, ka man joprojām ir sajūta, ka nau izdevies pateikt to, ko un kā domāju un tāpēc liekas, ka tas par ko mēs runājam nobīdās kaukā. nu, ka tas vairs īsti nav viens un tas pats. bet nu nekas, gan jau man kādreiz ieliksies tie vārdi mutē vai pirkstos. acīmredzot nav vēl pietiekami nogatavojušies. bet par ļauna nedarīšanu gan man liekas, ka zināšana par to, kas labs, kas ļauns (ar tā visa nosacītību) ir iekšā visiem. un, ja ir pilnīgi tīrs un godīgs, tad nevar darīt ļaunu. galvenā problēma, kas liek darīt ļaunumu ir melu uzslāņojums, kuru neļauj nokratīt bailes.
es, protams, negribu teikt, ka ja vienreiz iegrūsts pirksts ugunī, ta nevajag to ņemt vērā un grūst viņu tur atkal un atkal, lai gan par šito ar vēl varētu vairāk padomāt. bet bieži vien paļaujoties uz savu iepriekšējo pieredzi mēs sevi pavisam lieki programmējam uz visuko lieku un nevajadzīgu. un gaidam kauko, kas man liekas šausmīgi stulbi. nu, piemēram, vienreiz notiek tas un tas, nākamajā reizē mēs jau viszinīgi gaidām un paredzam - tūlīt atkal notiks tas un tas. un nav brīnums, ka notiek, jo paši esam to piesaukuši.
ai, man šodien jau paliek par daudz traktātēšanas :)
bet vēl man šķiet, ka tas, kas rāda, ka pasauli var vienmēr uztvert mierīgāk un atbildīgāk ir tieša pieredzēšana (klātesamība, šeit un tagad), nevis pieredze.
protams, ka jebkurā brīdī un situācijā var spert soli pa labi vai kreisi un atjēgties grāvī. tāpēc ir svarīgi būt godīgam savā izvēlē nepārtraukti.
un, jā, godīgums gan pāri visam. tas man vispār liekas visvisvissvarīgākais. ja ir tas, viss pārējais top piemests
bet nu nekas, gan jau man kādreiz ieliksies tie vārdi mutē vai pirkstos. acīmredzot nav vēl pietiekami nogatavojušies.
bet par ļauna nedarīšanu gan man liekas, ka zināšana par to, kas labs, kas ļauns (ar tā visa nosacītību) ir iekšā visiem. un, ja ir pilnīgi tīrs un godīgs, tad nevar darīt ļaunu. galvenā problēma, kas liek darīt ļaunumu ir melu uzslāņojums, kuru neļauj nokratīt bailes.
bet vsjo, izlieku kaķi no klēpja un eju gulēt