*

hmm, nezinu kā viņš, bet es parasti to sajūtu. man ir tāda dziļa iekšēja sajūta, kas bieži no kaukādām būtības dzīlēm noskatās uz emociju trakošanu/virmošanu un tā labdabīgi, pacietīgi un iecietīgi smīn par to.
un Tā sajūta zina, kas ir īsts un, kas mirkļa iedomas vai vājums. bet nujā, šausmīgi grūti to aprakstīt. reizēm jau emocijas ir tik satrakojušās un tas iekšējais kodoliņš tik tāls un mazs un kluss, ka uz brīdi sajūk kas ir kas. bet tad ļoti palīdz apstāties, dziļi ieelpot, izelpot, pajautāt sev kas par lietu un pēc tam pilnīgi godīgi arī atbildēt.
vispār šito rakstot man arvien vairāk sāk likties, ka tas ir jautājums par bezkompromisu godīguma, attiecībā pašam pret sevi,izkopšanu. jo, ja ir pilnīgi godīgs, ta visu redz skaidri un nekas nejūk.