*

vēl ir būtiski savam gruzōnam neļaut būt par mēru attiecībā uz citiem. lai nesanāk tipa - cik man hrenova, bet jūs , maitas, nezparko visi te apkārt priecājaties.
un jūtas arī ir jānošķir no emōcijām. pēdējās ir nestabilas, pārejošas un tukšums savā būtībā, lielākoties tām ir ķīmisks iemesls, savukārt šai ķīmijai iemesls ir ego spazmas pret pasauli. mākoņi vienmēr aiziet, debesis vienmēr paliek.

hmm, nezinu kā viņš, bet es parasti to sajūtu. man ir tāda dziļa iekšēja sajūta, kas bieži no kaukādām būtības dzīlēm noskatās uz emociju trakošanu/virmošanu un tā labdabīgi, pacietīgi un iecietīgi smīn par to.
un Tā sajūta zina, kas ir īsts un, kas mirkļa iedomas vai vājums. bet nujā, šausmīgi grūti to aprakstīt. reizēm jau emocijas ir tik satrakojušās un tas iekšējais kodoliņš tik tāls un mazs un kluss, ka uz brīdi sajūk kas ir kas. bet tad ļoti palīdz apstāties, dziļi ieelpot, izelpot, pajautāt sev kas par lietu un pēc tam pilnīgi godīgi arī atbildēt.
vispār šito rakstot man arvien vairāk sāk likties, ka tas ir jautājums par bezkompromisu godīguma, attiecībā pašam pret sevi,izkopšanu. jo, ja ir pilnīgi godīgs, ta visu redz skaidri un nekas nejūk.

vienmēr jau nav tik viegli, kā es tur uzrakstīju. visbīstamākais ir ieslīgšana kaukādā ikdienišķībā un pašapmierinātībā un rutīnā. ta tā iekšējā īstenība saraujas tik mazmazītiņa, ka viegli viņu nesadzirdēt, it īpaši, ja Ego tai pašā laikā skaļi bļaun.

ja apzinās, ka neesi Ego, ka Ego-prāts ir tikai instruments pasaules izziņā un, ka instrumentu mazliet pavingrinoties var izmantot savā labā (tāpat, kā ar šķērēm var gan nogriezt sev pirkstus, gan izgriezt skaistas papīra sniegpārsliņas), ta paliek vieglāk.

vēl palīdz būšana ar sevi, mēģināšana atmest visu, visu lieko nost. nu jā, tā laikam ar sanāk meditācijas būtība. kaukas līdzīgs notiek arī ekstrēmās situācijās, nu, piemēram kalnos kāpjot un tā. nu, kad paliek viens pats ar sevi un saprot, ka tikai pats vienmēr, vienmēr ir sev blakus un, ka var sev uzticēties un izglābt un palīdzēt un vispār visu ko vajag var izdarīt.

ta ka es, piemēram - priekšā kaukas grūts darāms, apkārt ir tuvi cilvēki un ta Ego kauko žēlojas un čīkst (ai, cik tur tas būs grūti, man jau nesanāks utt.), jo šamam gribas, lai šo papaijā. bet tā iekšējā pārliecība uz to pacietīgi smaidot noskatās kā uz bērna rotaļāšanos un tāpat ir pilnīgi skaidrs, ka es izdarīšu visu ko vajadzēs un viss sanāks. ka tā čīkstēšana ir tik tāds teātra paspēlēšana. ideāli, ja tas, kuram žēlojas arī to uztver tieši tāpat. ja tuvumā neviena nav, ja ir viens pats ar sevi, ta žēlošanās vispār atkrīt un atliek tikai darīt.
ceru var kauko saprast :)

āāā, es tiko atcerējos brīdi, kurā tā ritīgi apjēdzu, kas ir Ego un viņa bļaustīšanās. bija jau aizmirsies. karoč visādas gudras grāmatiņas biju jau salasījusies, bet par to, kas tas īsti ir un kā to nošķirt nebija nekādas sajēgas. sāku iet uz jogu un kaukādā trešajā mēnesī (varbūt arī ātrāk vai vēlāk) stāvot pretīgajā āsanā suns, kas skatās ar galvu uz leju, sapratu.

karoč āsana tāda - un man ļoti nepatīk viņā atrasties. joprojām nepatīk. un tai reizē mēs viņu tur taisam un jau pēc pāris sekundēm man sāk raustīties muskuļi un es pilnīgi jūtu kā nāk virsū dusmas - nu kāpēc tā pasniedzēja nesaka ka pietiek, es vairs nevaru, man nepatīk, negribu, negribu, negribu būt šitādā pōzā - un tad tāds iekšējs zibens spēriens, ka tas ir tikai Ego, kas bļaustās. un ja es viņā neklausos, bet nomierinos, elpoju dziļi un mierīgi, tad patiesībā nav tik grūti. ka varu noturēt un pat vēl padziļināt to pōzu un, ka patiesībā manī ir prieks par to, ko es daru, nevis dusmas uz pasniedzēju, kas liek to darīt. nu tā kaukā. un kopš tā laika tā sajūta ir kļuvusi izteiktāka un skaidrāka un ļoti bieži palīdz visādās situācijās. reizēm tik sanāk tā pastulbi - saprotu, ka tas ir tikai Ego, kas bļaustās, bet noslinkoju viņa apklusināšanā un ļauju izpausties visā viņa aprobežotībā. un pēc tam, protams, žēl ka tā sanācis. bet ar šo problēmu es tieši pēdējā laikā cenšos strādāt un risināt.

nu re, tad jau Tev viss notiek pavisam labi :)

p.s. pabrausēju savu žurnāli uz atpakaļu ar domu, ka varbūt būs kaukur aprakstītas tās pirmās Ego ķeršanas sajūtas (nebija) un atradu, ka bi tāds foršs dokumentārijs par jogas vēsturi, ja intaresē varu ieteikt nostīties kādā brīvbrīdī http://klab.lv/users/inese_tk/403609.html (tur torentlinks ar ir, tik nezinu vai vēl darbojas)

pārejošs ir viss , kas mainās vai nepaliek. paliec tikai tu, tava sirdsapziņa un visaugstākais.

bet ja par šeit un tagad, tad visnepastāvīgākais ir emōcijas un vēlmes. bieži tas notiek sevišķi ātri, piemēram, no rīta pamostoties sestdienas rītā, cilvēks visbiežāk saprot, ka vēlme izdzert vēl dažus mērus bija lieka un maldīga. vai arī minūti pēc sadusmošanās jau ir skaidrs, ka nevajadzēja tā darīt. no pastāvīgā svarīgākais ir tava pieredze un atbildība.

pelēkās zōnas nav, tās ir lietas par ko subjekts grib tirgoties ar sirdsapziņu. tipa - šito jau var vai arī tas taču neskaitās. un nav jau arī baltās un melnās zōnas.

šajā dzīvē pilnīgi noteikti. tā uzkrājas un mēs no tās varam izsecināt gan motīvus jau bijušām darbībām, gan +/- paredzēt savu/citu rīcību. un tā rāda, ka pasauli var vienmēr uztvert mierīgāk un atbildīgāk.

bet protams, ka pieredze pirmkārt ir šeit un tagad. jōgas praktizēšanā vai meditācijā pieredze ir būtiska lai vispār kautko attīstītu.
protams, ka jebkurā brīdī un situācijā var spert soli pa labi vai kreisi un atjēgties grāvī. tāpēc ir svarīgi būt godīgam savā izvēlē nepārtraukti.

pieredzi no pieredzēšanas nošķir tikai laiks. pieredzēšana ir tagad, pieredze ir līdzšinējās pieredzēšanas kopums. var teikt vnk jau sakārtotā/pārdomātā pieredzēšana.

pie tāda uzstādijuma mums nav iespēja mācīties un mēs nevaram zināt kā nedarīt ļaunu. protams, ka viss ir pagājis un pie tā vairs nav jāturas, bet secinājumi ir jāizdara.