*

redzkā nodzīvoju veselu nedēļu šiten neko neierakstot. viskas pa šo laiku noticies, bet nekas no tā nestāv līdzās manai šī brīža aizgrābtībai -
šodien pa ilgiem laikiem bijām ieklīduši Centrāltirgū (konkrētāk sakņu, kārumu un piena paviljonos), a tur viss tik garšīgs, svaigs, smaržīgs un kārdinošs. kad dzīvesbiedrs ar gardumu piebāzto somu devās kāpt vilcienā uz mājām, bet man nācās doties uz darbu, es viņu (un somu it īpaši) pavadīju ar skumju, jo skumju, pat viegli izmisušu skatienu.
tagad es arī esmu mājās, man ir pilns vēders ar ēdienu pēc kura šķiet biju ilgojusies mēnešiem (vārīti kartupeļi + salāti (tās zaļās lapas+redīsi+gurķis+kefīrs) + pāris sojas desiņas) un, kura ēšana man likās gandrīz vai labāka par seksu (galvanais uzsvars uz tiem salātiem). un rokas stiepienā no manis šobrīd atrodas maisiņš ar cepumiem Svetlana un pavisam svaiga, mutē kūstoša halva un virtuvē vēl gaida čurekmaize ar mājās sietu, kūpinātu sieru ar ķiplokiem. un droši vien ir vēl kas, ko šobrīd ar savu sajūsmas aizmigloto vēderu prātu nespēju atcerēties.
bet es Jums teikšu arī tā, ka iešana uz tirgu ir naudas makam nesalīdzināmi bīstamāka, nekā parasts lielveikals, vai pat bārs. tāpēc varbūt pat labi, ka tas tirgus īsti nesanāk pa ceļam mūsu ikdienas gaitās.