*

līdz raw vegan mēs esam vismaz tik tālu cik no Zemes līdz Lielajiem, greizajiem ratiem un tas arī, vismaz šobrīd, nav mūsu mērķis, bet kaukā pēdējā laikā cenšamies samazināt miltu, rafinēta cukura un eļļaini ceptas pārtikas patērēšanu, tā vietā orientējoties uz augļiem un visādiem termiski neapstrādātiem ēdieniem. nuvo, visu dienu ar to nav nekādu problēmu, bet ap kādiem sešiem vakarā man bezmaz tādas kā cukura lomkas piemetas - nenormāli sāk gribēties kko trekni cukurainu, piemēram, biezpiena sieriņu, šokolādi, smalkmaizītes, kūciņas vai litru limonādes "Baikāls". un, nē, tas nav tāpēc, ka trūktu enerģijas. tieši otrādi, enerģija ir daudz, bet tiklīdz tiek izdabāts cukuratkarībai un aprīts kaukas salds un trekns, tā enerģijas līmenis nokrītas uz tādu, kurā negribas neko citu, kā vien kusli kūkot pie kompja vai gulšņāt un lasīt grāmatu. un noturēties pret to neizdabāšanu ir šausmīgi grūti. mājās cenšamies, nekādus kārumus neturēt, bet es šitā dēļ, nezinādama, kur likties, vienreiz sarijos tik daudz medus, ka bišķi pat pumpas sametās. toties, ja izdodas savākties, sajūta ir lieliska - vieglāks ķermenis, možāks prāts un vairāk enerģijas.
pagaidām neesmu izfiškojusi vai tai cukurkārei ir tīri psiho-ego-loģisks pamats, vai arī kkas fizioloģisks. būs jāpaprasa internetam, kad nebūs slinkums.
un vispār jāsāk atkal vairāk dzert sēne. pēdējā laikā kaukā nedzeras, bet atceros, ka tad, kad dzērās daudz, ta kārumus pavisam negribējās.

vēlāk: šodien diezgan daudz laika pavadīju internetojot par sabdžektu un karoč ir tā, ka -
rafinēts cukurs ir atkarību izraisoša viela, no kā var dabūt normālas lomkas un es esmu cukurnarkomāne. kā mēs visi.