*

ēdu tagad zeltaini brūnus mamma-stail karpeļus frī (vārīti eļļā, katliņā ar melnu, apaļu dibenu), ar salatķikiem (lapu salāti+dilles+loki+kefīrs) un ritīga bērnības garša mutē (galvenais kartupeļus ritīgi samačkāt ar tiem salātiem kopā).

Tērbatsielas laikos, tā kā dzīvoju centrā, pie manis vienmēr vilkās ļaužu bari - klasesbiedrenes un vēlāk arī visādi vecrīgisti un ta mamma vienmēr stundām ilgi stāvēja pie vārošās eļļas katliņa un taisīja visiem tos kartupeļus un visi vienmēr bija nenormālā sajūsmā. bet es tikai pirms diezgan neilga laika sapratu, ko tas patiesībā nozīmēja mammai - viņas iekšējais, milzu mammīgums nepieļāva domu, ka varētu atstāt bērnus neēdušus, bet rocība jau mums nebij nekāda diezko lielā, tāpēc viņai regulāri vajadzēja lauzīt galvu kā to badīgo bērneļu baru pabarot, lai pašiem pēc tam nebūtu zobi jākar vadzī. un ta šitie kartupeļi bija vienīgais reālais, turklāt ļoti garšīgais variants. laikietilpīgs gan. vot, paldies, mammu.