*

jē, Plakanciema paparacci akal piesūtīja pāra bilžas. šoreiz no vakardienas radikošanās.

( jaukumiņš )

bet jūs neuztraucaties. kad man tie pirmie taureņi vēderā attiecībā uz viņu bišķi norimsies, ta noteikti mazāk spamošu te tās uķi ķuķi bildes un garos, garlaicīgos zirdziņpostus.

šodien negaidīti radās iespēja braukt pie Radika. neko daudz jau nedarījām - kopā ar Daci un Draiskuli aizgājām pastaigāt pa mežu. pamats bija briesmīgs, zirgiem kājas slīdēja nenormāli, kā rezultātā Radiks bij ļoti satraucies - kā nu ne, mežā, ar pagaidām gandrīz vēl svešu cilvēku mugurā, bez sava drauga Arika un bez savas īpašnieces klātbūtnes, turklāt vēl kājas slīd un pats mežs ar pagaidām diezgan nepazīstams (viņš Dabaszirgos tik pāris nedēļas dzīvo). parikšot dabūjām tik mazu gabaliņu, toties es uzzināju, ka Plakanciema meži ir pilni ar brīvdabas muzejtipa ēku pudurīšiem - nu tur smukas, vecas, pelēkas guļbaļķu mājiņas, klētiņas un akas ar visu vindu. stirnu ar redzējām. pēc tam vēl bišķi pačibinājāmies ar spēlēm no zemes, bet neko tādu īsti nopietnu.
un man šķiet, ka mums sapasēs. biju dzirdējusi no viņa saimnieces, ka viņam esot problēma ar uzkāpšanu - nu kad kāpj augšā, ta viņš mēdzot nestāvēt mierīgi, bet kauko ģorgāties un dricelēties. tāpēc pagājšreiz, kad darbojāmies pa laukumu striķapaušos, ta speciāli piebīdīju šo pie uzkāpjamās tribīnes un vnk lēnām kāpu virsū - nost, virsū - nost, virsū - nost, a šis stāvēja rātni kā jēriņš un ij nepakustējās. kad šitas esot atstāstīts viņa īpašniecei, viņai esot bijis grūti noticēt.
ā un vēl viena patīkama lieta - prasījos savai zirgu guru par to, cik naudiņas viņa gribētu par regulāru manis trenēšanu tieši darbā no zemes, a šī tik noteica lai liekos mierā, ka viņas pa visām mani tāpat iedresēšot, bet jāšanai lai pagaidot, kad būs normāli lietojams laukums un paņemot ik pa laikam kādu nodarbību pie iejādes treneres.

un man ļoti patīk grupa Starmetis

un man pēdējā laikā ir tik daudz viskaukas jādara/ir tik daudz ko darīt, ka jau ap 23iem sāku rubīties ārā. nav laika nedz kūkot, nedz pat kārtīgas pusdienas uzbrūķēt.

biju šodien Dabaszirgos pie Radika. sākām jau kaukādu darbošanos pa natural horsemanship vīzei. sākumā mēģinājām kaut ko no Parelli spēlēm - draudzīgo, dzeloņcūkas un vadības. Radikam tā bija pirmā spēļu nodarbība mūžā, man kaukāda pavisam nedaudzā un tas likās tā baigi kruti. nu, ka abi kopā varam mācīties. reaģēja viņš ļoti adekvāti, draudzīgi un atsaucīgi. konstatēju, ka viņš ir vienlaikus gan ļoti jūtīgs, gan pietiekami mierīgs, tāpēc visu ļoti, ļoti ātri saprot. pēc tam atļāvos viņam tādam pašam neapseglotam un tikai striķapaušos uzkāpt mugurā un biju pavisam patīkami pārsteigta. zirgs, kurš vienmēr jāts iemauktos un zem segliem, gāja perfekti arī šādā veidā (labs apliecinājums tam, ka arī ar tradicionālo metodi var lieliski un netraumējoši iestrādāt zirgu). neko daudz jau tai sniegaini slapjajā laukumā nevarējām iesākt - pasoļojām, pastaipījāmies, patrenējām pārejas: apstāšanās - stāvēšana - soļi. un bišķi rikšus arī. biju gaidījusi, ka rikšus būs krietni grūtāk izsēdēt, jo viņam tomēr krietni izteikts skausts un mugurkaula līnija + ļoti aktīva gaita, bet beigās izrādījās, ka ir vieglāk nekā uz Upenes, jo lai arī Upene ir resna kā dīvāns, viņai tomēr ir īsas kājas, kuras viņa rikšos liek kā šujmašīnīte un līdz ar to krata krietni vairāk. karoč, Radiks ir ļoti jūtīgs, reaģē uz mazāko kājas pieskārienu/roku darbību - likās pat labāk nekā divās iepriekšējās tikšanās reizēs, kad pilnā ekipējumā gājām staigāt pa mežu.
un tik laba sajūta, ka vispār nav jādomā par laiku - ka varu darboties ar zirgu cik ilgi gribu un kā gribu. nu pats galvenais, ka nav jāsteidzas un jāuztraucas, ka kauko nepaspēšu vai, ka kaukas paliks procesa vidū.

pēc tam tējojot apstījos arī Radika (īstajā vārdā Raritet) pasi. biju jau dzirdējusi, ka viņš esot uzrunājums uz Jūs, bet nu ciltsraksti viņam točna baigie. pa tēva līniju senčos ir pasaulē leģendārs konkūra ērzelis Voltaire, bet tēva tēvs ir Jumbo-jet no Concorde. it kā jau kruti, tik diezcik par viņu prasīs, ja parādīsies iespēja viņu atpirkt pavisam, pavisam sev (un, ja mums turpinās iet tikpat labi kā šodien, tad šāda iespēja noteikti parādīsies).

vakarvakars gan tāds paskumjš. biju ciemos pie Upenītes, izjāju pēdējo treniņu, kas bija apmaksāts uz priekšu un savācu no tā staļļa visas savas pekeles. bet vēl es iešu uz turieni. martā un varbūt arī aprīlī, noteikti paņemšu kādu nodarbību ar Upenīti.

ōjē, Plakanciema paparacci tikko piesūtīja pāris bildes, kur Kārlis ar Naudiņu kopā redzami un mēs ar Radiku arī. es, protams, esmu vīīī un kvīīī un ūūūū sajūsmas pilna

( jēēē )

ja neskaita to, ka no rīta izgāzu pusi smūtija uz virtuves grīdas un par to vēl apraudājos, šodien nenormāli forša diena. silti, saulīte spīd, jājam pa pasakainu mežu - es ar savu jauno pastāvīgo draugu Radiku, Kārlis ar Naudiņu, Iveta ar Ariku un vēl Radžiņa smuki rikšo līdzi (Ivetas Kuzja arī) - ko vēl vairāk vajag.
+ pati stūrēju pie/no Līgas. sāk pavisam reāli ticēties, ka varu pabraukt un, ka ne visai attālā nākotnē varēšu nokārtot arī braukšanas eksāmenu.

( divas ilustrācijas )

vakar vienā grāmatā izlasīju tipa vecu sakāmvārdu - seven falls make the rider. sanāk, ka man vēl viens pietrūkst.

šodien uz treniņu gāju ar pārliecību, ka noteikti kārtīgi atsalšu, bet kaukā pilnīgi neticami nosala tikai rokas. un arī tik pašā sākumā un pašās beigās.
pa ilgiem laikiem, bija tāda treniņīga sajūta, nu ka kaukas tiek strādāts un darīts, nevis tikai atsēdēts zirga mugurā (kas, protams, arī nav nekas neforšs). padarbojos ar manēžas rikšiem - tie muguras dēļ nebija piekopti kopš decembra sākuma, pamocīju sevi arī atvieglotajos rikšos bez kāpšļiem un lēkši ar forši sanāca, lai arī pavisam rāmi un mierīgi. Upenei nebij tā tipiskā, ziemas nostāvējuma enerģija iekšā, kad vajag spītīgi test un bizenēties, ik pa laikam haotiski mainot ātrumu. tāpēc varēju palocīt jostasvietu pilnajā uzsēdē. kāja kaukā aizdomīgi labi stāvēja vietā un kāpšļi ar nekur nekratījās. vienīgais, kas izbesīja - nepārtrauktā, apnicīgā un ļoti skaļā sniega čīkstēšana zem zirga nagiem. un, protams, pēc izdzīvošanās pa svaigo gaisu ārkārtīgi negribējās braukt uz darbu pelnīt naudu maizītei (un izpriecām!!!).

kopumā gan sajūta viegli sērīga, apzinoties, ka Upenei drošvien vairs tik pāris reizes sanāks uzkāpt mugurā, jo no šī staļļa pavisam drīz eju prom. ir jau tai vietai savi trūkumi, nepilnības un savā ziņā ierobežotas iespējas, bet manā dzīvē viņa (ij vieta, ij Upene) ienāca īstajā laikā un pat ļoti īstajā vietā. tagad pienācis laiks iet un augt tālāk. par to jau es te mazliet rakstīju. bet, tāpat, noteikti iešu ciemos pie sava līdz šim tuvākā, mīļākā, pazīstamākā zirga - Upenes. un nebēdnīgajai Lēdijai tak pēc pāris mēnešiem dzims kumelītiņš, kuru ļoti gribētu paņurcīt un redzēt augam.

p.s.
man gribas puķes. principā vienalga kādas, bet labāk tādas, kas smaržo.
man liekas, ka laikos, kad daudz dzēru, lietoju narkotikas un drāzos riņķī, man bija labāka humora izjūta.
degunā kaukādi puņķi iemetušies.
gaidu, kad beigsies visas apkārt braukāšanas, svarīgās darīšanas un plānošanas un varēs ļauties mierīgai, mājīgai un mietpilsoniskai ikdienas dzīves rutīnai.

ir pamats cerēt, ka šīs būs ilgstošas attiecības, kurās pietam nejauksies neviens cits. turklāt Dabaszirgos.

šodien bija tāds ārkārtīgi rets gadījums - tika apsegloti visi pieci staļļa zirgi un visi kopā devāmies nepilnu divu stundu garā pastaigā pa Botānisko dārzu. man sen jau gribējās iziet apvidū un diena bi tam ideāla, kad vēl sāka debesu zilums nākt vaļā un saulīte izlīda - vispār pilnīga pasaka.
uz lēkšiem bišķi baidījos, ka aizies nevaldāma bizošana, bet visi kaukā jauki savācās un klausīja un viss bija baigi, baigi forši.

Upene pēdējās reizes kaukā pastiprināti lien mīļoties. krāmē galvu uz pleca, knibinās un berzējas gar mani. nujā, man viņa ļoti, ļoti patīk, kaut vai tāpēc, ka es viņai pilnībā uzticos. arī tad, ja viņa teš un izliekas nevaldāmi neapstādināma, es viņai turpinu uzticēties. ar citiem man pagaidām tā nesanāk, bet tur manliekas vaina manā pašpārliecinātības trūkumā. nav gan arī gluži tā, ka man būtu mērķis tikt galā ar pašiem trakākajiem un ātrākajiem un nervozākajiem zirgiem. tas, ko man gribas ir tāda mierīga, priecīga un sirsnīga kopābūšana.

tad, kad beidzot būs normāli lietojams laukums, jāpalūdz, lai kāds mani paņem kordā un jāizmēģina jāšana visās gaitās ar acīm ciet. vakar treniņā mēģināju šito soļos - tiklīdz aizver acis tā desmitreiz labāk tiek sajustas zirga kustības un ķermenis daudz rūpīgāk seko līdzi zirga ritmam. manlieks tas varētu būt ļoti labs treniņš atbrīvotai un elastīgai uzsēdei. vispār ar Upeni, man laikam nebūtu bail rikšos un lēkšos to darīt arī bez kordas, bet nu pagaidām kustība uz laukuma notiek pa divām iebristām apļtaciņām un vakar tur kursējām četras vienlaicīgi, tāpēc acu ciet vēršana ātrākās gaitās nelikās baigi prātīga doma. vispār pamats šobrīd diezgan pretīgs - grumbuļains un slidens, zirgi bieži klūp un vietām, kur apakšā iet siltumtrase, vispār ir dziļi dubļi - tur viņi vienkārši cenšas lekt pāri. bet treniņš vakar foršs bija - Upenei atkal daudz enerģijas, šī labprātāk gribēja lēkšot nekā rikšot, es pamēģināju mazliet manēžas rikšus un lēkšus pilnajā uzsēdē - ar muguru ir labāk, var kādu laiku izturēt. šodien gan bišķi jūtīga liekas, bet es aiziešu pie ārsta, kaukad noteikti aiziešu. man jau pagājšnakt sapnī rādījās kā es to izdaru.

šodien kaukāda lapsu diena. pirmo satiku pa ceļam uz stalli. otrā bizenēja gar pašu stalli un pat ielīda aploka vienā stūrī, kad tikko biju sākusi jāt. trešā skrēja pāri lielajai pļavai, ceturtā rikšoja caur krūmiem, kad braucām kamanās, piektā ar kaukādu medījumu zobos kādu laiku skrēja kamanām pa priekšu, sestā vēl pašās beigās izraka kauko aizdomīgu no sniega, aploka tālākajā galā. es, protams, nedomāju, ka redzēju sešas dažādas lapsas, bet ņemot vērā Botāniskā dārza plašumus un nelielās laika starpības arī tikai viens eksemplars tas nevarēja būt.



diena ļoti forša, klimats arī patīkams. labs treniņš sanāca - lai saudzētu muguru ņēmu Upeni ar segliem un jāju tikai atvieglotajos rikšos un puspiesēdē. likās, arī ka vakardienas jōga ir tiešām labas lietas ar muguru izdarījusi. varēja gan just pēdējā laika slinkošanu, jo puspiesēdē kājas ātri nogura. toties pamats briesmīgs - zirgi kategoriski atsakās kāpt sērsnā, tāpēc 7dien meitenes pirms treniņa bija speciāli izbridušas vienu lielāku un vienu mazāku aplīti, pa kuru pārvietoties rūpīgi saskaņojot kustības virzienu. pēc treniņa izvizināju kamanās Salaspils biedrenes un pēc tam gājām pie manis pasēdēt lejā pie kamīna un patērzēt.

jaunie termozābīši ir ritīgi kruti - silti un ērti. vispār es apbrīnoju dzīvesbiedra spēju vienmēr izdomāt un uzdāvināt man visādas tiešām vajadzīgas, praktiskas un foršas lietas. es tā nemāku.

( ārā - ziemā )

vakarrīt, savilkusi mugurā 17 gab apģērba gabalus (ieskaitot virsdrēbes), braucu dzīvoties pa Dabaszirgiem un pavadīju tur lielisku, mierpilnu, priecīgu un iedvesmojošu dienu. izjājām pa fantastiski skaisto, piesnigušo mežu (meži ap Līgas māju ir gandrīz tikpat smuki, ka visskaistākie meži pasaulē - tie, kas ap Smilteni). sākumā bijām runājušas, ka būs tikai soļi un mierīgi rikši, bet neizturējām un laidāmies arī lēkšos. kad atjājām atpakaļ, tad jūdzām Naudiņu kamanās - tas zirgs ir īsta konfekte! nodzīvojāmies vairāk nekā stundas četras pa āru, beigās vēl sabarojām zirgus un gājām iekšā ēst un pļāpāt.
nekādas jaunas NH gudrības gan nesamācījos, vienkārši baudījām dienu un kopā būšanas priekus. un tagad man ir vēl viens paraugmammas piemērs - nu tas, kāda mamma es gribētu būt, kad man būs bērns - tik rāma un mierīga un adekvāta (pirmais ir kushette_femini). ir tik forši redzēt, ka bērns un māte nepārtraukti viens otru nemoca, nerausta un nenomāc. diemžēl šitādus nelabus piemērus man nācies redzēt krietni vairāk.

kad tiku atvesta atpakaļ uz Rīgu bij pats laiks iet uz mēģtelpas koncīti, kur arī ļoti noderēja virsū savilktie 17 gab apģērba gabali. koncis bija jauks un mīlīgs - patīkams atmosfērijs, tēja un kūkas. BET - ja pavēsā pirmdienas vakarā, vietā, kur nav nekādu citu izklaides iespēju un normālas tualetes, ir paredzēts uzstāties četrām grupām, tad būtu ļoti jauki, ja viņas prastos un censtos nespēlēt tik šausmīgi ilgi un vēl ilgāk pārkrāmēties. Luis Allegre diezgan labi patikās - iepriekš nebija gadījies dzirdēt. a Tesai diemžēl atkal vajadzēja tās bezgalīgi garās, masturbējošās beigas ievilkt, tas gan man galīgi nepatīk.

eckur Naudiņš

nē, kaķīši, šitā ziema viennozīmīgi nav priekš manis. man salst un salst un neapstājas. šodien ar nenormāli pārsalu ņemoties pa stalli. un es tak pagājšziem tieši tādā pašā prikidā gāju jāt arī -17 grādos, a šodien tik tādi paknapi -10. rīt plānā uz visu dienu braukt uz Dabaszirgiem, pie savas zirgu guru - nesaprotu, ko lai savelk mugurā tā, lai būtu silti, bet varētu arī brīvi pakustēties.
un pagājšnakt gulēt ejot arī nevarēju sasildīties. pieprasīju vēl vienu deķi pa virsu. man šķiet, ka nekas tāds ar vēl nekad iepriekš nebija atgadījies (kopš esu ar Kārli kopā).

+
sliktā ziņa: joprojām sāp mugura pēc kritiena no Kapellas. vispār taustot mugurkaulu atklāju, ka viens skriemelis krietni sajūtamāks nekā pārējie. tāds izbīdījies un jūtīgs;
labā ziņa: ašā gaitā bridu mājā no staļļa. galva nodurta, deguns ierauts džempera apkaklē. vienbrīd paceļu acis - a tur padsmit metru attālumā divas milzu stirnas lēniem, pavisam mierīgiem un cēliem lēcieniem šķērso ceļu un aizdodas tālāk savās gaitās.

pasludinu par atklātu arī meža zvēru vērošanas sezonu. vasarā regulāri dabūju redzēt tik lapsas, bet tagad, kad kokiem nav lapu un viss pavisam balts, ta biežāk varēs novērot arī zaķus un stirnas. šodien ap 16iem ejot uz stalli uzskrēju virsū stirnu baram. es sastingu, viņas sastinga. tad viņas ļāva man izvilkt no kabatas mammas mazo fotoaparātiņu, ar zibspuldzi (tā tur pati bija uzlikusies, bet viņas par brīnumu nenobijās) nofotogrāfēt vienu miglainu bildi un iebāzt viņu atpakaļ kabatā. kādu laiku vēl abpusēji skatījāmies, tad man apnika - sāku iet uz priekšu, bet viņas ielēca krūmos.

stallī ierados tieši brīdī, kad Sanita stāvēja pie aploka vārtiem un stieptā balsī sauca zirgus iekšā - Māāāājāāā, māāāāājāāāā, māāāājāāā.... un viņi nāca. nenormālskaists skats kā viss nelielais bars lēkšos pa kupenām, pakaļas draiski mētādami un galvas kratīdami atbildēja uz saucieniem. šodienas plāns bija pamācīties jūgt un braukt. gāja ļoti labi - vēl pāris reizes ar asistenci un mācēšu arī pati. pārāk ātri tumsa uznāca, tāpēc līdz galam neierubījos tais noslēguma fāzes mezglos un cilpās. tad sēdos kamanām uz bukas un izvizināju Sanitu (zirgu īpašnieci) un Sandru (zirgkopi) pa Botānisko dārzu. ar kučierēšanu ar gāja labi, tik pavisam savādāka sajūta, nekā jājot - turot grožus var pilnībā izjust zirga masu - nu to cik viņš sver un to, cik viņam milzīgs spēks iekšā. mugurā sēžot ar pavadu rokās jau to tā nejūt. visāķīgākie ir pagriezieni - baigi jārēķina kurā brīdī sākt griezt, lai precīzi izgrieztu gan zirgu, gan kamanas. vienā 90 grādu pagriezienā sanāca bišķi iegriezt kamanas kupenā, bet ne ļoti, tā ka nekas slikts nenotika, tik Upenītei bi bišķi vairāk spēks jāpieliek.
auksti ar šodien par brīnumu nebija necik - nesala ne rokas, ne kājas, nedz arī kas cits.

7dien plāns iet mēģināt vēl. bet, 5dien ļoti iespējams beidzot tikšu pie savas zirgu guru!

( stirniņas un citi zvēri )

karoč šodien diena ne visai tāda. vajadzēja labāk pieņemt tēta piedāvājumu braukt uz kalnu, bet tā kā pagājšnedēļ netiku vispār un šonedēļ šī bija vienīgā iespēja, ta gāju uz stalli.
Kapella jau tīrot un seglojot likās tāda nīgra. treniņa sākumā, kamēr iesoļojāmies un es viņai neko neprasīju, tikmēr viss mierīgi, bet tiklīdz mēģināju sākt kaukādu strādāšanu tā sākās visādi zili brīnumi. ta mēs stāvam un neejam uz priekšu neparko. ta mēs baidamies no pilnīgi jebkāda troksnīša (arī no tā, ka pašai sniegs gurkst zem kājām). ta izlokam kaklu kā zutis uz visām pusēm un purinamies. un pēc tā visa vēl sākam nēsāties un mētāt pakaļu. tā rezultātā ceturtajā mešanas reizē, kas tika apvienota ar normālu panešanos, tomēr nenoturējos (manas pieēsmit santīmu slēpošanas bikses ir tīri okei normālai jāšanai, bet, ja jāmēģina noturēties visai aktīvos āzīšos, tad tomēr pārāk slīd pa segliem) un piezemējos uz sasalušas zemes ar asti pa priekšu. pēc tam arī ar pārējo muguru un pakausi (forši, ka izvēloties starp silto cepuri un ķiveri, izvēlējos par labu ķiverei), uz brīdi paliekot bez elpas. kamēr es tur rīstījos, Linda pārņēma niķupodu un man pie rokas vadājot Rēbusu nenormāli nosala kājas. ak, jā un es taču paspēju nokrist arī ejot uz stalli - paslīdēju ar saviem jāšanas gumīšiem un blaukts zemē uz kreisā sāna.
tagad normāli sāp asteskauls, muguras lejasdaļa un jūtu kā sāpes lēnām izplatās uz augšu pa pārējo muguru, bet rīt un parīt diezgan hc darbdienas priekšā.

forši vismaz, ka vīrietis ar suni bija atnākuši pēc treniņa pretī un mājās mani sagaidīja ļoti smukas puķes vāzē.

vispār es ļoti priecājos par to sniegu un, ka ir īsta ziema. tikai tā temprtūras starpība varēja nebūt tik krasa. es nevaru tik ātri atklimatizēties - man salst un tāpēc bail iet ārā.

( pirms nedēļas un vienas dienas )

gāju uz vilcienu, lai brauktu uz savu foršo nodarbību, kuru bezmaz visu dienu gaidīju. stacijā konstatēju, ka man nepietiek skaidras naudas biļetei un, līdz baņķītim vairs paspēt nevar. atlika nīgri nākt atpakaļ mājās, pa ceļam nopērkot mandarīnus, banānus, riekstus un puķukāpostu, ko gremot un iemetot aci humpenē, vai tur nav parādījies mans jaunais, foršais ziemas mantelis (nē, nav, protams).
tagad esmu sapīkusi, vīlusies un dusmīga uz sevi (būtu ieskatījusies makā pirms iešanas ārā, varētu trūkstošās naudiņas pagrābt no santīmu burciņas).

mierinu sevi, ar domu, ka, ja būtu aizbraukusi uz Rīgu, mani notriektu tramvajs, vai es nogāztos pa slidenajām stacijas tuneļa trepēm un lauztu sprandu. un labi gan, ka tā negadījās uz darbu braucot, lai arī uz nodarbību man gribējās vairāk, nekā jelkad varētu gribēties uz darbu.
vismaz pabaudīju bišķi sniegu ārīgā veidā un izdomāju, ka nevaru sagaidīt, kad sniegs būs pietiekami nopietns, lai iejūgtu Upeni kamanās un izbraukātos pa Bot.dārzu. pa šito ziemu varētu iemācīties pati jūgt un kučierēt.

paldies par uzmanību, es ļoti labi apzinos cik šis posts ir bezjēdzīgs.

šorīt uz stalli gāju ne visai labā prātā, jo pagāšreiz mēģinot ar Kapellu darboties no zemes pa NH vīzei, gāja tik nelāgi, ka pat rakstīt par to negribējās. tad nu šodien nezināju ko un kā īsti darīt. aizgāju un izdomāju, ka paņemšu savu mīļzirdziņu Upeni, lai uzlādētos ar viņas dziļumdziļo mieru un atgūtu savu zirgpārliecinātību. no sirds izbaudīju, ka boksā ieejot neviens pret mani negriež pakaļu, bet ļauj izmīļot un izčubināt cik tik lien. un tā kā nekur nebija jāsteidzas, tad darīju to ilgi, ilgi. visjaukākais brīdis, laikam bija, kad kamēr ieskāju viņai kaklu, šī uzstutēja savu zirgagalvu uz mana pleca un tīksmīgi šņākuļoja.
pēc tādas miera un mīlestības devas biju gatava patusēt arī pa Kapellas boksu - tāpat vien, profilakses pēc, notīrīju arī viņu, pacilāju kājas un parunājos. un šodien tas dibens kaukā tā tik ļoti negriezās pret mani.
treniņš nu tāds, pa lielam nekāds - dubļi, dubļi, dubļi, lietus, lietus, lietus. Upenei ar nebija baigi daudz enerdžijs iekšā (žēl, bet jāatzīst, ka viņas vecums kļūst arvien jūtamāks).
pēc tam vēl palaidām visus staļļa iemītniekus aplokā izlocīt kājas un izvārtīties pa dubļiem un tur nezkāpēc Kapella man kā sunītis vienu brīdi pakaļ vazājās. bet tagad, pēc tā visa ir baigais slinkums braukt un to konci Takā spēlēt.

( pelēkāks par pelēku )

laiks šodien treniņam ideāls - slapjums no augšas, slapjums no apakšas, ar katru zirga soli dubļu šaltis uz visām pusēm un beigās tik tumšs, ka bezmaz nevar redzēt ar ko jāj. labi, vēl ka Kapellai krēpes spoži baltas.
gāja no vienas puses labāk, no otras sliktāk nekā pagājšreiz. šoreiz Kapella jau no paša sākuma gāja ar daudz atbrīvotāku kaklu, nebija nepātraukti žirafē - tas labi. slikti tas, ka viņa par katru cenu gribēja izvairīties no griešanās 90 grādu leņķī (t.i. kārtīgi izņemt stūrus) - ļoti izteiktas problēmas ar ielocīšanos, kas gan ņemot vērā viņas (ne)iestrādes pakāpi ir saprotams. un ceļot lēkšos mēģināja kaukādus nepārliecinātus āzīšus taisīt. nu ne tā tieši, nepārprotami mētāt pakaļu, bet tā it kā pati nesaprazdama, ko īsti grib panākt un kāpēc. nujā, bet tā īsti nopietni strādāt šodien negribējās ne man, ne viņai, tā ka viss normāli.

šodien ļoti laba diena. nogulēju līdz 11iem, pamodos lieliskā garastāvoklī, iztaisīju miljons sveicienus saulei, patējoju un gāju ārā ar suni. nostaigājāmies pa Bot.dārzu krietni ilgāk nekā plānots, atnācām mājās, paēdu un gandrīz uzreiz bija jāiet uz atkal uz Bot.dārzu - treniņš.

laika pārbīdīšana nav treniņiem baigi par labu nākusi, jo uz darbošanās beigām bija tumsā grūti saskatīt pat abas baltās - Upeni un Lēdiju. es šodien ņēmu Kapellu un man labpatīk domāt, ka tas ir tāds kā sākums jaunam posmam. man viņu gribēja iesmērēt jau pirms gada, kad tikko sāku iet uz to stalli, bet tad es galīgi nebiju viņai gatava. nezinu vai pilnībā esmu tagad, bet vairāk nekā toreiz noteikti. viņa ir jauns, izlaists, nestrādāts, novārtā atstāts brīnišķīgs zirgs. tramīga, jaunkundzīga, mazliet cimperlīga un ļoti nepieredzējusi. nav tāda rafinēta viltniece, kā Lēdija - Kapellai vienkārši absolūti trūkst izpratnes un pieredzes, par to, ko nozīmē strādāt ar jātnieku un cilvēku vispār. viņai ļoti vajag mīlestību, pacietību, mieru un regulāru darbu.
pie viņas nevar vienkārši slāt iekšā boksā un krist ap kaklu kā to var ar Upeni. pirms tikt pie viņas notīrīšanas ir labu laiciņu pacietīgi jāstaigā viņai pakaļ pa boksu un jārunājās, vienlaicīgi izvairoties no viņas pēcpuses, ko viņa sākumā ļoti intensīvi cenšas pavērst pret jebkuru, kas ienācis viņas teritorijā. kad viņa ir pārliecinājusies, ka nekas slikts viņai netiks darīts un, ka ienācējam pacietības un miera netrūkst, tad viss sāk ritināties jau pavisam raiti uz priekšu.
pēc resnās Upenes un apaļīgās Lēdijas jāt uz šīs smalkās, graciozās būtnes liekas kaukāds pavisam cits kosmoss. viņa ir vienīgais īstais sporta zirgs tai stallī - tēvs anglis (vai pusanglis?). gaita dziļa un plaša, bet viegli izsēžama. un pats krutākais - tā kā ar viņu nejāj un netizlojas mazās meitenes, viņa lieliski reaģē uz kāju. vadās tīri no šenkeļa, par mutes vadību var vispār aizmirst. pavadās arī nekaras kā to dara Lēdija. galvenā problēma ir tas, ka viņa sākumā iet ļoti saspringti, ar augstu uzrautu galvu, turklāt brīžam liekas, ka viņai tā galva neiet kopā ar kājām un viņa taisa kaukādas jocīgas un liekas kustības. kaklu viņa sāka atslābināt pēc rikšiem un normāls viņš palika tikai pēc lēkšiem, kurus pārmaiņas pēc ņēmām otros. vēl var just, ka viņa nav pieradusi pie regulāriem treniņiem, jo likās, ka viņai grūti noturēt uzmanību līdz pašām treniņa beigām.
ā un visa tā treniņa laikā es vārdu savienojumu laba meitene viņai pateicu vismaz 1537 reizes. tas ļoti, ļoti palīdz.
nujā, tātad plāns tagad ir koncentrēties uz sadarbību ar Kapellu. ar Upeni ir bišķi par garlaicīgu palicis, nav nekādas izaugsmes iespējas, bet Lēdija, lai arī ļoti interesanta, nav tomēr īsti zirgs priekš manis. vēl vajag kaukur sagrabināt striķapaušus un padarboties ar Kapellu no zemes pa načural horsmenšip vīzei. tas manliekas viņai dotu milzīgu labumu. man ari.

( bildes no pastaigas ar suni )