*

šovakar stāvēju pusstundu pie k.suņa kases, cerot, ka atbrīvosies kāda rezervētā biļete uz filmu, vēl nezinot, ka tā man liksies skaistākā filma, ko esmu redzējusi. sāku raudāt apmēram filmas desmitajā minūtē un raudāju visu filmu. kad beigās sāka iedegties gaismas, man gribējās palīst zem krēsla un raudāt pa īstam (es pirms tam, protams, pieklājīgi un klusi tecināju asaras pār vaigiem).

mājubraucot mani gandrīz notrieca taksis, kurš griezās pa labi. es rāmi ripinājos aiz cilvēkiem, kas gāja man tieši pa priekšu. cilvēkus viņš palaida, mani nezkāpēc nē. kad es knapi nobremzēju, viņš atvēra logu un bļāva man virsū - "lēnāk nemāki braukt?!"

filmu rāda vēl sestdien.
http://www.newstatesman.com/culture/film/2016/05/laurie-anderson-s-heart-dog-film-about-life-and-loss-and-particularly

šodien ārā bija tik pārpasaulīgi skaisti, ka es mežā ņēmu un no tā skaistuma apraudājos.
bijām aizgājuši ar Radi pastaigāties. tā kā bija baismīgi auksts, jāju bez segliem, lai siltāk. pārsvarā gājām soļos, pa brīžam cēli parikšojām un mazu gabaliņu arī palēkšojām pa mīksto sniegu.
visapkārt bija pilnīgi kluss, sarmots un balts. saule kaut kā tā savādi spīdēja un viss vizēja neparastās krāsās. pelēkvioletās, piesātināti lillā, rozīgoranžīgās un dūmakaini zilās. varš, sudrabs un zelts. vienā brīdī tā visa bija tik šausmīgi daudz, ka nācās palūgt zirgam apstāties, apkrist viņam ap kaklu un raudāt.

ir dažas bildes, bet tām maz sakara ar to visu augstākminēto - ( + )

ja neskaita to, ka no rīta izgāzu pusi smūtija uz virtuves grīdas un par to vēl apraudājos, šodien nenormāli forša diena. silti, saulīte spīd, jājam pa pasakainu mežu - es ar savu jauno pastāvīgo draugu Radiku, Kārlis ar Naudiņu, Iveta ar Ariku un vēl Radžiņa smuki rikšo līdzi (Ivetas Kuzja arī) - ko vēl vairāk vajag.
+ pati stūrēju pie/no Līgas. sāk pavisam reāli ticēties, ka varu pabraukt un, ka ne visai attālā nākotnē varēšu nokārtot arī braukšanas eksāmenu.

( divas ilustrācijas )

nē, nu es jau zinu, ka, lai krāsns sildītu, viņa ir jāpiekrāmē ar malku un jāiekurina, bet citreiz akal ir tā, ka skurstenis aizdirsies un tad arī nedeg, nesilda, bet tikai dūmo.
dūmi kož acīs un ir jāraud.

esmu gan es dīvains radījums. kad mani divreiz pameta, man nenobira it neviena asariņa (hmm, es vispār neesmu nekad raudājusi šķiroties), bet kad dzīvesbiedram jāaizbrauc ar grupu tūrē uz nedēļu, es piņņāju kā bez spurām un astes piedzimis (un tātad neizbēgami nāvei nolemts) delfīns.

tas, ko es vakarnakt gribēju rakstīt laikam bija par mīlestības vēstulēm, kuras uzrakstītas, nedrīkst paturēt pie sevis, jo tas ir līdzvērtīgi kā krāt sprāgušas žurkas gultā zem spilvena. bet nav man vēl īstais brīdis pienācis to žurku ārā vilkšanai.
atsākt dzert ir daudz vieglāk un patīkamāk nekā zaudēt nevainību, kas gan arī nav nekas grūts un nepatīkams un man liekas, ka ir neapšaubāma sakarība starp manu raudāšanu/nedzeršanu un neraudāšanu/dzeršanu. šodien esamību vairs negribas salīdzināt ar zobu sāpēm un dzeršana, kas patiesībā ir bēgšana no realitātes, šo realitāti padara patiešām vieglāk paciešamu.
paldies, tiem, kas salika mani atkal vienā veselumā, savācot manas pa visu māju izkaistītās sastāvdaļas, kas turējās kopā vairs tikai nostieptos un trīcošos nervos un salīmējot to visu kopā ar litru šņabīša un savu klātbūtni. paldies, tiem, kas ir pārliecināti, ka manu lielisko ābolu pīrāgu ir nekavējoties jāpārdēvē par debešķīgo ābolu pīrāgu un vispār, paldies, viņiem visiem, ka viņi ir.

laikam tā galvas trauma tomēr nav palikusi bez sekām - ja pēdējo trīs gadu laikā, kopš izšķīros no Šakmāra esmu raudājusi apmēram reizes piecas, sešas, tad šogad jau divreiz, ar nedēļas intervālu. ļoti dīvaina un neierasta sajūta. šodien arī nepaspēju laicīgi nolīst kkur, lai mammu nepārbiedētu. viņa jau ar aizmirsusi kā izskatās, kad es pinkšķu. cerams, ka tagad nepasākšu raudāt par visu un visur.

ja man būtu tā uzreiz jāatbild uz jautājumu, kas ar mani nekad negadās, tad pirmās lietas, kas nāk prātā ir - es nekad nekrītu ar riteni, nekad neraudu un man nekad nesāp galva. šogad divas no tām jau ir paspējušas atgadīties. viena mēneša laikā, abas svētdienā, ar divām nedēļām starpā. galva gan vēl joprojām nesāp. ceru tas tā arī paliks. turpinot 'nekad' tēmu - man līdz šim vēl nekad nebija bijis +/-plastmasas pagaidu zobs. tagad gan ir. smieklīgs tāds.
gribēju vēl rakstīt kko par dzīves nokārtošanu, par sargājošām blakus sajūtām, bet pietiks laikam ar atziņu, ka manu dzīvi nosaka iepriekš nolemtu, laimīgu nejaušību virkne. kurai pateicoties es tonakt nelauzu sprandu, kurai pateicoties vakar nenodega manas mājas un, bez kuras mans dzīvesprieks jau sen būtu nevis tikai mazliet sanīcis, bet pilnīgi beigts un tārpu saēsts.

Kad nerviem nolobījusies izolācija; kad skumjas kļūst samērojamas ar piena ceļu; kad viss labākais, ko es vēlos, izrādās nežēlīgs; kad man nedrīkst Tevis pietrūkt; kad izdodas divas minūtes paraudāt; kad nogurums ir visaptverošs, kā atmosfēra, kas ieskauj Zemi; kad negribas gulēt, ne vienai, ne vispār; kad nav cigarešu, bet ir auksti; kad Tu apjaut, ka mēs vairs neesam tie paši; kad laiks, ritot uz priekšu, gaudo kā strauji bremzējošs vilciens; kad

Tas kad ir tagad.

Mazliet aizrijos, ar to lielo perlamutrīgi mirdzošo ārprāta pērli. Sabirzis sīksīkās šķembiņās lielais gliemežvāks un jūras šalkoņa no tā, kā uzpūtenis izslīd, maigi aplīpot ar miklo sniegu, un mīksti aizveļas projām, lēni absorbējoties ielas trokšņos. Šis ārprāts tik rāms un izliekas piejaucēts. Bikli baksta ar purnu plaukstā, mēmi lūdzot to neuzpurņot. Sirds man mīksta kā karsti izkurinātā virtuvē uz galda pastāvējis Latgales sviesta pikucis. Tik saulaini dzeltens. Es paklausu. Nē – padodos. Sajūtām. Bez šaubu bremzējošā drošinātāja. Lai iet. Izsitīsim visus korķus. Ar strāvu un no pudeļu kakliņiem.


šodien arī izdevās paraudāt... ai, nevaru īstenībā parakstīt, zaļumi...
raudāju un šoreiz laikam svarīgāks bija process nevis iemesls
lai gan you never know

jau pusgadu izmisiigi biju veeleejusies paraudaat un nekas nebij sanaacis, nu beidzot sanaaca, bet... filozofijas lekcijaa, pareizaak sakot seminaaraa... nometu galvu uz galda un nezinaaju kur glaabties... ar paarcilveeciigaam puuleem ieriju atpakalj un nu tas atkal seedzh iekshaa...

sasodiits