*

Mazliet aizrijos, ar to lielo perlamutrīgi mirdzošo ārprāta pērli. Sabirzis sīksīkās šķembiņās lielais gliemežvāks un jūras šalkoņa no tā, kā uzpūtenis izslīd, maigi aplīpot ar miklo sniegu, un mīksti aizveļas projām, lēni absorbējoties ielas trokšņos. Šis ārprāts tik rāms un izliekas piejaucēts. Bikli baksta ar purnu plaukstā, mēmi lūdzot to neuzpurņot. Sirds man mīksta kā karsti izkurinātā virtuvē uz galda pastāvējis Latgales sviesta pikucis. Tik saulaini dzeltens. Es paklausu. Nē – padodos. Sajūtām. Bez šaubu bremzējošā drošinātāja. Lai iet. Izsitīsim visus korķus. Ar strāvu un no pudeļu kakliņiem.


šodien arī izdevās paraudāt... ai, nevaru īstenībā parakstīt, zaļumi...
raudāju un šoreiz laikam svarīgāks bija process nevis iemesls
lai gan you never know