*

šodien uz treniņu gāju ar pārliecību, ka noteikti kārtīgi atsalšu, bet kaukā pilnīgi neticami nosala tikai rokas. un arī tik pašā sākumā un pašās beigās.
pa ilgiem laikiem, bija tāda treniņīga sajūta, nu ka kaukas tiek strādāts un darīts, nevis tikai atsēdēts zirga mugurā (kas, protams, arī nav nekas neforšs). padarbojos ar manēžas rikšiem - tie muguras dēļ nebija piekopti kopš decembra sākuma, pamocīju sevi arī atvieglotajos rikšos bez kāpšļiem un lēkši ar forši sanāca, lai arī pavisam rāmi un mierīgi. Upenei nebij tā tipiskā, ziemas nostāvējuma enerģija iekšā, kad vajag spītīgi test un bizenēties, ik pa laikam haotiski mainot ātrumu. tāpēc varēju palocīt jostasvietu pilnajā uzsēdē. kāja kaukā aizdomīgi labi stāvēja vietā un kāpšļi ar nekur nekratījās. vienīgais, kas izbesīja - nepārtrauktā, apnicīgā un ļoti skaļā sniega čīkstēšana zem zirga nagiem. un, protams, pēc izdzīvošanās pa svaigo gaisu ārkārtīgi negribējās braukt uz darbu pelnīt naudu maizītei (un izpriecām!!!).

kopumā gan sajūta viegli sērīga, apzinoties, ka Upenei drošvien vairs tik pāris reizes sanāks uzkāpt mugurā, jo no šī staļļa pavisam drīz eju prom. ir jau tai vietai savi trūkumi, nepilnības un savā ziņā ierobežotas iespējas, bet manā dzīvē viņa (ij vieta, ij Upene) ienāca īstajā laikā un pat ļoti īstajā vietā. tagad pienācis laiks iet un augt tālāk. par to jau es te mazliet rakstīju. bet, tāpat, noteikti iešu ciemos pie sava līdz šim tuvākā, mīļākā, pazīstamākā zirga - Upenes. un nebēdnīgajai Lēdijai tak pēc pāris mēnešiem dzims kumelītiņš, kuru ļoti gribētu paņurcīt un redzēt augam.

p.s.
man gribas puķes. principā vienalga kādas, bet labāk tādas, kas smaržo.
man liekas, ka laikos, kad daudz dzēru, lietoju narkotikas un drāzos riņķī, man bija labāka humora izjūta.
degunā kaukādi puņķi iemetušies.
gaidu, kad beigsies visas apkārt braukāšanas, svarīgās darīšanas un plānošanas un varēs ļauties mierīgai, mājīgai un mietpilsoniskai ikdienas dzīves rutīnai.