*

šodien bija diezgan kreizī treniņš. sākumā saklausījos stāstus, ka Lēdija pasākusi mest pakaļu. vakar, piemēram, Kitija, dabūjusi divus piespiedu salto pār viņas galvai pārmest. es gan šitajās runās mēģināju baigi neklausīties un centos darīt, kas darāms. soļos un rikšos gāja baigi kruta, zirgs smuki locījās, sakopojās, rātni mainīja ātrumu, taisīja smukas pārejas uz/no paplašinātajiem soļiem/rikšiem - likās tāds priecīgs un darbīgs. bet kad pienāca lēkši, tad sākās. pēc iepriekšējā treniņa ar viņu baigi jūsmoju par lieliskajiem lēkšiem, bet šoreiz kā viņa sāka test, tā vienkārši nebija apstādināma. griezu voltos, mierīgā balsī kušināju, kāros pavadās, bet šai viss zem astes. viņa grib skriet un turklāt, ko nagi nes. protams, vienmēr jau pastāv variants vienkārši ļaut zirgam izskrieties, bet tā kā laukums bija diezgan katastrofāli dubļainslidens, tad mani visai maz vilināja iespēja izbaudīt kā ir, kad viņai paslīd un kopā noraut uz acīm. kaukā jau tas viss beigās beidzās, bet abas bijām putās - viņa no skriešanas, es no mēģināšanas viņu apturēt. pakaļu viņa gan man nemeta, lai gan brīžam izrādīja vēlmi dabūt lejā galvu un, ja galva lejā, ta ļoti liela iespēja, ka tam sekos pakaļa gaisā. nujā, bet enīvei nav nekādas negatīvas emocijas no šī treniņa palikušas. izrunājāmies, izmīļojāmies un atvadījāmies uz pozitīvas nots.

a tā vispār rīt būs apaļš gads, kopš es pēc apmēram 13 gadu pārtraukuma atkal atgriezu savā dzīvē zirgus. tā ir viena no jēdzīgākajām lietām, ko es vispār esmu izdarījusi. tas man ir devis nenormāli daudz laimes, dzīvesprieka, draudzības, siltuma, miera, mīlestības, atklāsmju, kustību un svaiga gaisa. es ļoti ceru, ka es otrreiz nepieļaušu, ka zirgi pazūd no manas ikdienas.

ilustrācijai bilde ar Upeni no pagājšnedēļas ļoooti vējainā treniņa


( vēl divas )

šodien, kad gāju jāt, vētras netrūka nemaz. visa apkārtējā pasaule izskatījās tieši šādi (tikai bez tām divām tantēm). a treniņa laikā brīžam pat likās, ka nupat, nupat nopūtīs no zirga nost. toties no rīta, kad ap 7iem tiku kaķa pamodināta un laidu viņu ārā, konstatēju, ka tur notiek pelēkbalta pasaka, kurā šausmīgsmuku ambientnoiziņu taisa sniegpārslu, vēja un čabošo lapu saspēle. kad pamodos otrreiz, tad jau tīri zilas debesis un spoža saule.
nezinu, kājumsturrīgā, bet šiten dažas sniega detaļas tā arī nemaz nepaspēja pa saulaino dienu nokust.
koesartovisugribējupateiktnezinu.

z) iestājoties vēsajam laikam nav vairs obligāti jāvelk krūšturis uz treniņu. pateicoties vairākām drēbju kārtām, jājot pupi rātni stāv savā vietā un nekratās, kā tas neciešami notiek, ja aizmirsies uzvilkt to apģērba gabalu vasarā un mugurā tik viens krekliņš. man ļoti riebjas krūšturi;
z) vēsajam laikam gan ir arī savi mīnusi - nezinu kāpēc, bet tiklīdz ārā ir apmēram šitik vēss un arī aukstāks, man lēkšos vienmēr tek puņķi. pat ja neesmu saaukstējusies un nav iesnu. tas man liekas arī bišķi smieklīgi, jo, ja zirgiem vajag izlēkšoties, lai viņi varētu no plaušām visu lieko izklepot ārā, tad man, acīmredzot, vajag izlēkšoties, lai deguns sāktu nodarboties ar tīrīšanos. nujā smieklīgi, bet kaitinoši arī. traucē pilnībā izbaudīt manu mīļāko zirga gaitu;
z) biju plānojusi šodien jāt ar Upeni, bet tā kā viņai bija kolikas (vēdergraizes) vieglā formā, nācās ņemt Lēdiju. jāju ar viņu arī aizvakar, bet šodien gāja krietni labāk. sākumā šī man tur mēģināja visādus stiķus taisīt, pēc tam gulēja, bet uz beigām kaukā saslēdzāmies kopā un forši un draudzīgi sadarbojāmies;
z) uz Lēdijas vieglāk nolikt kāju zem sevis un tur arī atstāt. pateicoties Upenes resnajam sānam, uz viņas jājot kāja vislaik slīd uz priekšu taisot nejēdzīgu krēsla uzsēdi. toties šenkelis (apakšstilbs) man vairāk ļurkājas uz Lēdijas;
z) par spīti dubļainajam laukumam nenormāli forši lēkši bija. un daudz. visādi izgrozījāmies un tempus mainījām un visu ko tādu. ar Upeni nemaz tā nevar, viņa ļoti lēni domā, tāpēc nekāda smalka grozīšanās tā un šitā ar viņu nesanāk;
z) Lēdija vispār ir nenormāli interesants zirgs. ir bijušas reizes, kad man licies, ka viņa vispār nav jājama, ka ar viņu mēnešiem no zemes vajadzētu strādāt pirms kāpšanas mugurā. a citreiz perfekts paklausības un sadarbības iemiesojums. katrreiz viņa ir savādāka. viņā kaukā neticamā kārtā vienlaicīgi iemiesojusies pilnīgi bezatbildīga nedomāšana par savas rīcības sekām un absolūta godprātība un darbaprieks. turklāt viņa ir ļoti, ļoti jūtīga. lasa jātnieku kā atvērtu grāmatu. noslēpt no viņas nevar neko. viņa uzķers un savā labā izmantos, katru mazāko kļūdiņu vai paviršībiņu;
z) ai, nu labi, pietiks. es jau par zirgiem manlieks bezgalīgi varētu runāt.

visu dienu notusēju pa stalli. tikko tik pārnācu. šitā bija laba zirgnedēļa - 2dien bij ļoti jēdzīgs treniņš, 4dien lieliska izjāde pa rudenīgi košo Botānisko dārzu, a šodien pačunčinājos mierīgi tāpat bez segliem pa laukumu. gāja labi, tik Upene šausmīgi enerģiski rikšoja un es dabūju ritīgi izkratīties. kad mēs jau beidzām, ta sākās visādi tur akšeni - Rēbuss un Lēdija savas jātnieces ar apmēram 30 sekunžu intervālu, viens pēc otra ielidināja čūkslājā (laukuma vienā stūrī ir tāds. nu tur koki un krūmi un dadži visādi) un vēl tur viskas intrasants notikās, ka nebija nemaz tik viegli tā vienkārši ņemt un iet mājās.

vispār visa šī nedēļa bija laba, katru dienu notika kaukas labs un jēdzīgs. vakardiena gan, pateicoties pohām neskaitās - pusdienu nogulēju un atlikušo laiku nīgri darīju NEKO.

1) viņai ir nenormālas lēkšu bremzes. kā viņas galvā nonāk informācija, ka jātnieks vēlas beigt lēkšošanu, viņa met pa mēmiem un apstājas kā zemē iemieta. nav itin nekādu plūstošu pāreju un vienmērīga ātruma samazinājuma. slidenā laikā reizēm pat gadās, ka viņa pašļūc ar visām četrām uz priekšu, kamēr nobremzējas. mani tas uzjautrina, jo es zinu, ka viņa tā darīs. bet, kas neko tādu negaida, ļoti iespējams sekos inercei, turpinās taisnvirziena kustību un vai nu uzkritīs viņai uz kakla vai nokritīs pavisam zemē;
2) tad viņai ir ļoti mīļš pagrieziens laukumā - lēkšojot viņa vienmēr, vienmēr īsi pirms tā bišķi palēnina gaitu, bet ieejot līkumā uzņem ritīgu ātrumu. ta ka tāds sacīkšu braucējs. pāris tempus nodesojusi viņa atgriežas pie iepriekšējā, vienmērīgā lēkšu ātruma un izliekas, ka nekas nav bijis. nevienā citā laukuma vietā viņa neko tamlīdzīgu nedara. tas mani arī ļoti uzjautrina un, kad tuvojamies tam pagriezienam lēkšos, tad man parasti sāk nākt smiekli. tik slidenā laikā man tas ne visai, jo parādās reāla iespēja nolikties kopā ar zirgu uz sāniem;
3) vēl viņai ir ļoti izteikta vēlme būt pirmajai, kas bieži nemaz nav viegli izdarāms, ņemot vērā viņas vecumu, ne visai sportisko ķermeņa uzbūvi un to, cik resna viņa noēdusies. gadījumos, kad viņa saprot, ka tīri uz ātrumu viņai neizdosies uzvarēt, viņa mēģina blakus auļojošos zirgus taranēt (tas, protams, notiek tikai apvidū, uz laukuma viņai vienalga). šis ir mazāk uzjautrinošs paradums un, ja to neaplauž tiklīdz kļūst skaidrs, uz ko viņa tēmē, var kļūt arī visai bīstams un traumatisks.

šodien bija foršs treniņš. tiku paslavēta par labu un pareizu puspiesēdi, kā arī nodarbojos ar sava nelāgā ieraduma nepareizi turēt rokas, labošanu. uz atsoļošanu noņēmu Upenei seglus un lielāko daļa laika pavadīju atmuguriski atlaidusies, nolikusi galvu uz viņas dibengala (viņa ir pilnīg ta ka dīvāns!), šūpojoties viņas lēno soļu ritmā un skatoties satumstošajās debesīs.

n) pagājšnedēļa arī bija laba nedēļa. tikai ļoti jocīga;
z) vakar pa ilgiem laikiem tiku uz natural horsemanship treniņu. tā kā manai zirgu guru pirms pāra nedēļām piedzima meitiņa, nodarbību vadīja Dace. bija šausmīgi interesanti un kaukas man tomēr ir iesēdies iekšā no retajām iepriekšreizēm. spēlēs gāja ļoti, ļoti labi, kaukā neticami labi veicās ar iekšējās enerģijas pārraidīšanu, dozēšanu, pacelšanu un nolaišanu. spēlējos ar ļoti enerģisku un ātrdomājošu ķēvi - Fairu un ja, pagājšreiz šī mani pārsvarā vazāja aiz deguna, ta šoreiz izveidojās ļoti laba sadarbība. pārsvarā reaģēja uz prasīto jau no domas, līdz 4. fāzei tikām reti. jāšana gan nu tā, jo Fanta meklējās, taisīja savu kvī, kvī, kvī un vispār necik negribēja manī klausīties.
ā un paldies, _adriana_ - mana zirgu guru bija pilnīgā sajūsmā par Tevis taisīto lacīti;
b) mans pēdējā laikā iecienītākais brokastēdiens ir ar ūdeni aplietas auzu pārslas, sajauktas ar banānu-šoko pudiņu (kopā sablendēts banāns + medus + kakāvo);
v) pēdējos divus vakarus gan drausmīgs pārgurums. 23os vakarā liekas, ka ir jau kaukāds nakts vidus, bet to manliekas tas mans piepuņķojies deguns pastiprina.


!!!) un man šausmīgi vajag, lai kāds mani tuvākajā laikā aizved līdz Mazsalacai un atpakaļ!

vienā pusē ugunīgs saulriets, otrā milzonīgs, vieglā dūmakā satinies pilnmēness. augšā zilas debesis un apakšā balts zirgs. gar pašu aploka malu vēl redzēju vairākas lapsas dancojam. un Botāniskajā dārzā smaržoja pēc vasaras, pēc nesen pļautas, apvītušas zāles un kaukādām saldām pļavpuķēm.
Upene sākusi mainīt kažoku. jāju šodien bez segliem un pilnas bridžas sirmu spalvu - durstīja un kniesa man dibenu un ciskas. vēl viņa nesaprotamā kārtā palikusi šausmīgi resna. varbūt tas sportiskais kastrāts, kas vasaru pie mums stāvēja, nemaz nebija kastrāts? vienreiz pati savām acīm redzēju kā viņi abi izpildījās. bet pilnmēness ļoti jūtams zirgu barā. visi nervozi tādi un tramīgi. treniņa beigas ar bišķi norāvās, jo Rēbusam vispār sākās kolikas un ta šis tur bizenējās un ķildojās ar visiem pa laukumu, bet citur nebija kur viņu tādu likt.

a rīt man galzoniāde.

( ārā )

šodien pirmo reizi praksē pārbaudīju ķiveres lietderīgumu - piektais kritiens no zirga manā jāšanas pieredzē. tai skaitā trešais no Lēdijas.

viss treniņš bija tāds jocīgs. zirgs gulēja un vispār necik negribēja pievērst man uzmanību. es mēģināju tā, mēģināju šitā, devu visādus uzdevumus, lai beidzot pamostas, koncentrējas un pievēršas man. bet izņemot pāris atsevišķus, īsus brītiņus nekā. zirgs klidzina lēnā bēru gaitā un guļ tik ļoti, ka pat soļos kāpj virsū kārtiņām. pašai likās, ka man iekšā kaukāds enerģijas sablīvējums, kas traucē kontaktēties ar zirgu. uz lēkšiem gan ķēve bišķi pamodās. un pēc tam sākās lekšana. viss gāja ļoti lieliski līdz brīdim, kad tikām līdz baltajam šķērslim. ar Lēdiju vispār foršāk lekt nekā ar Upeni, jo viņa ir jaunāka, asinīgāka (tēvs vācu siltasinis), ātrāk reaģē uz komandām un uz šķērsli parasti iet godprātīgi, bez atteikšanās. nujā, tātad tikām līdz baltajam, bet izrādījās, ka baltajai ķēvei balti šķēršļi nevisai. divas reizes vienkārši atteicās, strauji nobremzējot pirms paša šķēršļa, trešajā izleca negaidīti ātri (viņa vispār uz to konkrēto šķērsli gāja ļoti strauji un agresīvi). es gaidīju vēl vienu lēkšu tempu pirms atspēriena un protams leciena brīdī nebiju gatava. vēl viņa paņēma krietnu rezervīti (manliekas, būtu divreiz augstākam tikusi pāri), kā rezultātā vienu brīdi es pēkšņi redzu zirga kaklu ļoti augstu sev acu priekšā, nākamajā brīdī saņemu sitienu ar segliem pa dibenu un tad jau precīzi ar pakausi pret zemi. paldies, Tev, mana mīļā ķivere, viss kārtībā. neko, kāpu atpakaļ, saņēmos, izlecām šito balto briesmoni normāli un tad vēl pāris raibos krustiņus un arī vienu 50 cm paralēlo okserīti. nu jā un pēc kritiena likās, ka tas enerģijas sabiezējums ir izkritis no manis arā un palicis daudz vieglāk. vispār lekšanas ziņā šis bija ļoti labs treniņš, jo beidzot es sāku ritīgi saprast, kas tai leciena brīdī notiek un, kas ir jādara, lai izlektu pareizi. ar Upeni šitas daudz grūtāk, jo lielākā daļa uzmanības jākoncentrē uz to, lai viņu vispār dabūtu pāri šķērslim un lec viņa arī krietni smagnējāk.
jocīgi, ka tāda tīri laba iekšējā sajūta pēc krišanas. pagājšreiz gan vairāk patika.

esmu pasākusi katru otro treniņu ņemt balto Lēdiju - Upenes meitu. piemēram, šodien. pie Upenītes tik aizgāju uz ganiem paciemoties, pacienāt un paieskāt vēderu. tam ir vesels lērums iemeslu:
- Upenes cienījamais vecums - vajag viņu pietaupīt un likt mazākas slodzes;
- man vajag iemācīties atrast kopīgu valodu ar jebkuru zirgu;
- vajag trenēt uzsēdi uz zirgiem ar dažādām gaitām (jāatzīst, ka arī ar dažādiem segliem - mans dibens ir ritīgi iemīļojis Upenes seglus, šitie spieda un grauza);
- un vispār nav labi tik ļoti pieķerties ne-savam zirgam, turklāt vecam.

Lēdija ir staļļa jautrākā iemītniece. ja Rēbuss ir vienkārši liels, slinks un spītīgs, ta viņa ir pilnīgs garastāvokļa zirgs. dažreiz iet absolūti ideāli, bet tiklīdz jūt jātnieka šaubas, tā sāk mēģināt diktēt savus noteikumus. reizēm arī šaubas nevajag, pietiek ar izklaidību. kā man pagājšruden, kad pārmetu salto pār viņas galvu trešajā treniņa minūtē no soļu gaitas. pēc tam kādu laiku izvarījos viņai kāpt mugurā. šobrīd iet labi. apmēram gads, kas pavadīts kopā ar Upeni ir devis man zināmu pārliecību par savām spējām noturēties zirga mugurā visdažādākajās situācijās. negaidīti daudz ir iegūts no iešanas apvidū (vislaik likās, ka tā tāda nenopietna izklaide), no pirmajiem soļiem lekšanā un, protams, no puspiesēdes apgūšanas. turklāt, kad pamaina zirgus, tad krietni labāk var novērot progresu un to, pie kā cītīgāk jāpiestrādā.

vēl ir atgriezusies doma pamēģināt padarboties ar Natural Horsemanship arī Salaspils stallī. dzīvo tur mums viena pusmežone, ar kuru neviens neko nav vairāk nekā gadu darījis. jauna, sportiska ķēve, bet liekas pilnīgi apmaldījusies savās domās. kājas neiet ar galvu kopā, neprot savākt ķermeni, nerespektē cilvēkus un šausmīgi baidās no visa. septiņas Parelli spēles viņai manliekas būtu tīra svētība.

*) 1dien pirmoreizi nolūza zobs. trešdaļzoba. ieliku mutē mazsālīta gurķīša šķēlīti, pārreiz apkožļāju un izņēmu no mutes gabaliņu zoba. bez jebkāda iepriekšēja brīdinājuma vai sāpēšanas vai kā tāda;
*) 2dien pirmoreizi braucu skatīties zirgu. nu pirkšanai. bet neņemšu. nav manējais. ja būtu daudz naudas un daudz zemes paņemtu, jo zirgs ļoti bēdīgs un nelaimīgs. nav labi viņam gājis šai dzīvē un turpina neiet;
*) 3dien pirmoreizi cepām paši maizi. vairāk jau Kārlis cepa, es asistēju. ar visādiem zaļumiem un olīvēm. sanāca laba, tik garoziņa nezinkāpēc šausmīgi bieza un cieta;
*) naktī no 3dienas uz 4dienu pirmoreizi iepirkāmies nakts tirgū - 700 g mellenes, 7 gab bakližāni un arbūzio.

rītdienai/šodienai pagaidām nav nekāda pirmāreize paredzēta. ā, moš, jālieliek pāra bakližāni burkā - ziemai. ja kādam laba recepte priekšautā ieslēpta, tad kāds tiek velkomēts vilkt to ārā.

tā voltizēšana bi ritīgi forša. tizli jau bija, bet ne tik ļoti, kā biju gaidījusi. un augšā ar varēju pati saviem spēkiem uzlekt. ja ne ar pirmo reizi, tad ar trešo točna. vispār ļoti jocīgi, kad to mēģināju bērnībā man bija šausmīgi bail un nekas nesanāca tāpēc, ka man likās, ka man jau noteikti nesanāks. bet tagad, vismaz attiecībā uz zirgiem man tās bailes kaukur pagaisušas un viss darās ar priekpilnu interesi, nevis sakostiem zobiem kā agrāk. interese jau bija arī toreiz, tik tad tas viss likās tik liels un neaizsniedzams un grūts, tagad apzinos, ka tas viss tik darīšanas vaina un, ka neviens no manis neprasa vairāk nekā varu.

( te var apstīties, kā mūsu tizlošanās izstās )

p.s. ziemeļblāzmu vakarnakt neredzēju, jo lija. toties šonakt sola zvaigžņu lietu Dienvidu Akvarīdu meteorītu plūsmas izpildījumā.

šovakar aizjāju ar baltu zirgu nenormāli, nenormāli smukā saulrietā. bet, ja nopietni, ta gājām atkal apvidū un es izbaudīju Upenei iekšās uzkrāto enerģiju. kā nonācām uz lēkšojamās pļavas, uz mirkli likās, ka zirgs no apakšas vienkārši pazūd - nu paātrinājums tāds. un ir patiešām vērts mācīties puspiesēdi, citādi nekādi netikt pie lidojošā zirgcilvēka sajūtas pilnos auļos.
vēl kādu laiku dalījām ceļu ar lapsu, kas zobos nesa nenormāli smirdīgu maitu.
atstāju zirgu miglotās ganībās, atnācu mājās, ieliku veļenē viņas vēderjostas polsterējumu, kas izskatījās tā, it kā nebūtu mazgāts kopš zirga dzimšanas (viņai i 21 gads jau) un sāku jau mazliet strjomīties par rītrītu. nu jo rīt sarunājām joka pēc voltizēšanas treniņu, un es jums saku - tā būs augstākās klases tizlošanās. es to pēdējreiz darīju mēģināju Kleistu laikos, kad man bi 13 gadi un jau toreiz man tur nekas nesanāca un es no tiem treniņiem ļoti izvairījos. manliekas, ka es pat augšā netikšu, it īpaši tāpēc, ka tas tiks darīts ar staļļa milzi Rēbusu.
tiem, kas nezina, kas ir voltizēšana, bet grib uzzināt:
izlasīt
apstīties

izdomājām, ka vajag atcerēties vecos laikus un pastopēt. aizstopējām vakar uz Saldu un atstopējām šodien atpakaļ. gāja jocīgi. vakar, kad izkāpām Piņķos no sabiedriskā likās, ka esmu totāli atkonektējusies no stopošanas egregora (nekādi nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi to darīju, man ir aizdomas, ka kādā 2006. gadā). nomocījāmies stundu, līdz es nolēmu ķerties pie maģijas - nu tur no sērijas viena no nākamajām piecām mašīnām noteikti apstāsies. tas nostrādāja - apstājās otrā, tiesa gan mūs nepaņēma, jo brauca citur. bet gandrīz uzreiz pēc tam kaukā pilnīgi savādi un nesaprotami apstājās džeks ar glaunu volvo un aizveda mūs vienā lielā, ātrā rāvienā līdz pat Saldum. savādi un nesaprotami tas bija tāpēc, ka es vispār nepamanīju to brīdi kā viņš apstājās un kā mēs iekāpām.
Saldū gāja forši. vakarā paņēmām Kārļa mammas veco un jauno riteni, kuri abi nebija diezko forši un izdeva visādas šaušalīgas skaņas un aizbraucām peldēties uz Sātiņu karjeru. pēc tam naktī pa, ar dzeloņdrātīm apjozta melnas plēves žoga caurumu, palūrējām kā notiek zaļumballe Kalnsētas estrādē. šodien ar braukājāmies ar velo pa Saldu. aizbraucām līdz vietai, kur ganās Saldus jāšanas skolas ķēves ar jaunzirgiem un labu laiku nosēdējām kļavas pavēnī vērojot zirgu dzīvi.
atpakaļ ari nolēmām braukt ar stopiem, Kārļbrāls aizveda līdz Bročiem, tur mēs izdomājām, ka jāiet peldēties uz Brocēnu ezeru. tā es pirmoreiz pabiju Brocēnos, nogājām visu galveno ielu līdz peldamvietai, izpeldējāmies, aizgājām atpakaļ uz šosē, sākām stopēt un gandrīz tai pašā acumirklī apstājās Kaplis un stundas laikā atrāva līdz Rīgai. secinājums tāds, ka stopēt ir forši un vajag to darīt biežāk, it īpaši, ja ir tam piemēroti laikapstākļi.

( ceļā )

šodien gribēju izmēģināt praksē naturāļu bieži izteikto apgalvojumu, ka pamēģinot iepriekš tikai ar trenzi strādātu zirgu jāt bez mutes dzelža, uzreiz būs cits zirgs - priecīgāks, atsaucīgāks un strādāt gribošāks. tomēr vismaz ar Upeni tas itin nemaz neattaisnojās. 21 gadu vecais zirgs, kurš visu mūžu strādājis tikai ar trenzi, pie tam specializējies uz bērniem un iesācējiem, kuri jājot īpaši rūpīgi nekontrolē savu ķermeni un tā signālus, likās ļoti nelaimīgs, nepārliecināts un uz beigām jau dusmīgs. ar gaitu maiņām nekādu problēmu, bet pagriezieni un apstāšanās pilnīgas mokas, i man, i viņai. beigās kapitulēju savas nemācēšanas tikt ar to galā, zirga neapmierinātības, dunduru radītās nervozitātes un svelmes priekšā, pārliku pavadas no apaušiem atpakaļ pie iemauktiem un turpināju treniņu kā ierasts. ķēve uzreiz priecīgi atplauka un godprātīgi reaģēja uz mazāko prasījumu kauko darīt.
karstums gan drausmīgs, jāju bez segliem un beigās viss mans dibens un kājas mirka zirga sviedros. toties sanāca brīnišķīgi bezseglu lēkši.
un rītvakar, kad dunduri būs aizgājuši gulēt, man būs svētku izjāde pa Botānisko dārzu.

es pat īsti nezinu, kā to var uzrakstīt, bet aizgāju vakarā pie Upenītes, bija visādi eksperimentāli vingrināšanās plāni, bet biedrenes sadomāja iet apvidū un beigu beigās tas konkrēti norāva jumtu:
spiedīgajā pērkoņgaisā pilnziedošās pļavas tvanīgi saldi un medaini smaržoja, visa daba jautās tik pilna un dzīva un intensīva un, kad beigās auļojām ar sirmo Upenīti pa tādu raibraibi saplaukušu pļavu pilnīgvai raudāt gribējās no tās pasaules skaistuma un dzīves dziļuma sajūtas, kas iekšā dziedāja.
zirgam enerģijas pa pilnam, jo kopš otrdienas bija tik pa ganībām dzīvojies, atstāju tikai pašu pavadas galu rokās un ļāvu, lai krēpēm plīvojot joņo cik spēka. bet pašai pirmoreiz sanāca pavisam droša, ērta un stabila puspiesēde. tas viss kopā uzbūra pasakainu brīvības un lidojuma sajūtu.

un man ļoti vajag lai rīt nelītu. no seglu augstumiem noskatīju vairākus leknus, nomaļus stūrīšus, kur varētu šādas tādas labas zāļu tējas ievākt.

no rīta bija kruts zirdziņtreniņš, pēc tam kopā ar digna aizgājām uz jōgu, kas no vienas puses bija kruta, no otras nē. nu, jo forši pēc jāšanas kārtīgi izstaipīties, bet tomēr ķermenī liels nogurums un negribīgums kustēt. pēc tam Duetas Kjū sapulce un saldējumkokteils Teātra Bārā. un vēl pēc tam Kārļa ceptas plānās pančenes ar rīl keneidian kļavu sīrapu un zemenēm no dobes, kopā ar Fantastisko misteru Lapsu.

turpinājumā pāris bildes no rīta treniņa. lieku tāpēc, ka šodien tapa pirmā bilde ar mani un Upeni lecienā un man par to ir uķiķuķi sajūsma. vispār pēc tam pārlēcām arī vienu bišķi lielāku šķērslīti. un treniņu fotaparātēšana ir ļoti kruta fiška, jo pēc tam var apstīties kādas kļūdas pielaistas un pie kā turpmāk jāpiestrādā un papriecāties, ja kaukas sanācis labi. kas attiecas uz konkrētajām bildēm - soļu bildēs man ir netaisna mugura, bet lēkšu un lecienbildē par daudz uz āru izvērsti elkoņi. bet enīvei jums jau tas tāpat neko neizsaka. uķuķuķuķuķjū.

( balto zirgu zemē )

tikko mazgājoties pēctreniņa dušā konstatēju, ka kopš esmu pievērsusies regulārām jāšanas nodarbībām man ir krietni uzauguši un uzcietējuši ikru musīši (kreisajai kājai nezkāpēc vairāk). ciskas arī palikušas stingrākas (diemžēl vairāk iekšpusē), bet tās varbūt tik man tādas patīkamas iedomas.
nuvot, tagad zināšu, ka varu kārtīgi iespert, ja man kaukas nepatīk.

un šovakar pēdējais šīs sezonas vakars teātrī!

aizgāju šorīt uz treniņu, a tur četrgadīga meitenīte atnākusi pirmoreiz uz nodarbību - ritīgs uķipuķiķuķi skatiņš - tāda maza lellīte, rozā džemperītī, uz sirmās Upenītes. bet priekš pirmās reizes meitēnam ļoti labi sanāca.

man ar bija brīnumjauks treniņš. plānots bija iziet apvidū, bet tā kā biedrenes mīļotais Rēbuss bišķi saskādējis kāju, palikām laukumā. sagaidīju, kad atbrīvosies Upene un konstatēju, ka zirga pamainīšana iepriekšreizē ir nākusi par labu. pēc Eiropas nezkāpēc bija daudz vieglāk stingri un smuki turēties puspiesēdē uz Upenes. turpinājām strādāt ar kavaletēm un visādiem staipīšanās-grozīšanās-vadības vingrinājumiem. beigās 2x pārlecu 30 cm augstu krustiņšķērslīti (kopš 1997. gada nekas tamlīdzīgs nav darīts) un pašās beigās Upene man uzdāvināja brīnišķīgus lēkšus - manlieks līdz šim es tādus no viņas biju dabūjusi tikai apvidū, laukumā nekad. pateicībā iedevu garas, brīvas pavadas un vienkārši ļāvu, lai zirgs skrien cik grib un cik patīk.

vēl forši, ka beidzot atcerējos uz treniņu uzvilkt krūšturi. mani pupi ir tik mazi, ka gravitācijai vienkārši nav viņiem, kur pieķerties, lai noturētu pie zemes. un ta viņi jājot ļoti traucējoši kratās. ziemā tās drēbju kārtas viņus noturēja pie vietas, bet tagad, pēdējos treniņos bišķi biju izbesījusies tās tirināšanās dēļ. bet vispār krūšturī jūtos kā suns uzpurnī.