*

es pat īsti nezinu, kā to var uzrakstīt, bet aizgāju vakarā pie Upenītes, bija visādi eksperimentāli vingrināšanās plāni, bet biedrenes sadomāja iet apvidū un beigu beigās tas konkrēti norāva jumtu:
spiedīgajā pērkoņgaisā pilnziedošās pļavas tvanīgi saldi un medaini smaržoja, visa daba jautās tik pilna un dzīva un intensīva un, kad beigās auļojām ar sirmo Upenīti pa tādu raibraibi saplaukušu pļavu pilnīgvai raudāt gribējās no tās pasaules skaistuma un dzīves dziļuma sajūtas, kas iekšā dziedāja.
zirgam enerģijas pa pilnam, jo kopš otrdienas bija tik pa ganībām dzīvojies, atstāju tikai pašu pavadas galu rokās un ļāvu, lai krēpēm plīvojot joņo cik spēka. bet pašai pirmoreiz sanāca pavisam droša, ērta un stabila puspiesēde. tas viss kopā uzbūra pasakainu brīvības un lidojuma sajūtu.

un man ļoti vajag lai rīt nelītu. no seglu augstumiem noskatīju vairākus leknus, nomaļus stūrīšus, kur varētu šādas tādas labas zāļu tējas ievākt.