*

esmu pasākusi katru otro treniņu ņemt balto Lēdiju - Upenes meitu. piemēram, šodien. pie Upenītes tik aizgāju uz ganiem paciemoties, pacienāt un paieskāt vēderu. tam ir vesels lērums iemeslu:
- Upenes cienījamais vecums - vajag viņu pietaupīt un likt mazākas slodzes;
- man vajag iemācīties atrast kopīgu valodu ar jebkuru zirgu;
- vajag trenēt uzsēdi uz zirgiem ar dažādām gaitām (jāatzīst, ka arī ar dažādiem segliem - mans dibens ir ritīgi iemīļojis Upenes seglus, šitie spieda un grauza);
- un vispār nav labi tik ļoti pieķerties ne-savam zirgam, turklāt vecam.

Lēdija ir staļļa jautrākā iemītniece. ja Rēbuss ir vienkārši liels, slinks un spītīgs, ta viņa ir pilnīgs garastāvokļa zirgs. dažreiz iet absolūti ideāli, bet tiklīdz jūt jātnieka šaubas, tā sāk mēģināt diktēt savus noteikumus. reizēm arī šaubas nevajag, pietiek ar izklaidību. kā man pagājšruden, kad pārmetu salto pār viņas galvu trešajā treniņa minūtē no soļu gaitas. pēc tam kādu laiku izvarījos viņai kāpt mugurā. šobrīd iet labi. apmēram gads, kas pavadīts kopā ar Upeni ir devis man zināmu pārliecību par savām spējām noturēties zirga mugurā visdažādākajās situācijās. negaidīti daudz ir iegūts no iešanas apvidū (vislaik likās, ka tā tāda nenopietna izklaide), no pirmajiem soļiem lekšanā un, protams, no puspiesēdes apgūšanas. turklāt, kad pamaina zirgus, tad krietni labāk var novērot progresu un to, pie kā cītīgāk jāpiestrādā.

vēl ir atgriezusies doma pamēģināt padarboties ar Natural Horsemanship arī Salaspils stallī. dzīvo tur mums viena pusmežone, ar kuru neviens neko nav vairāk nekā gadu darījis. jauna, sportiska ķēve, bet liekas pilnīgi apmaldījusies savās domās. kājas neiet ar galvu kopā, neprot savākt ķermeni, nerespektē cilvēkus un šausmīgi baidās no visa. septiņas Parelli spēles viņai manliekas būtu tīra svētība.