*

mana zirgu guru uztaisījusi mājaslapu:
http://www.dabaszirgi.lv/

p.s. tur ir šausmīgi smuka bilde ar pakaļkājās stāvošu smago vezumnieku

droši vien, ja es varētu caurām dienām dzīvoties pa stalli, man ar mieru un mierīgumu nebūtu nekādu problēmu, tiesa gan tāda bēgšana no pasaules vien sanāktu.

šodien Upene bi aizņemta, jāju ar Eiropu, viņa tāda sportiskāka, tramīgāka - lec pa gaisu no putniņiem un koku čīkstoņas. gāja diezgan labi un interesanti, strādājām ar kavaletēm, puspiesēdi visās gaitās (manliekas, rīt kājas normāli sāpēs), tik lēkšos šī man ne pakam negribēja iet, nomocījāmies abas ar to.
jāju ar viņu tik otro reizi. nenāk no viņas tas bezglīgais miers, kas no Upenes, lai gan forša tāpat. nu, piemēram, kad nagus tīrīju - iztīru vienai pakaļkājai, kamēr eju apkārt, lai tiktu pie otras, šī jau stāv pacēlusi kāju bez prasīšanas un gaida.

tagad ne vella negribas uz darbu braukt. pilns vēders ar salātiem arī.

jocīgi, ka vakar, vismaz Saļikā, īsti vēl neziedēja ceriņi, jo es esmu pieradusi, ka uz manu vārdadienu viņi ir (šodien jau pa lielam sākuši savu ziedēšanu). vēl vakardien bija baigā bērnu diena Akāciju ielā. bez četrām mīļām meitenēm pie manis ciemojās arī trīs braši jaunskungi - viens teju piecus gadus, viens divarpus gadus un viens gandrīz deviņus mēnešus jauni.
bet vispār posts būs par šodienu. bijām eckursejā uz Turaidu - man tur bišķi bērnības takas, a dzīvesbiedrs, kā izrādījās, tur vispār, vispār nebija bijis. un tā kā Gaujā tomēr bija baigi auksts, ta mājā braucot iegriezāmies tepat Selēkās atklāt peldu sezonu.

( sīka, smalka un uzskates materiāliem bagāta eckursijas atskaite )

*) aizvakardiena bija diezgan kreizī - dzīvesbiedra vecāki pirmoreiz brauca pasērst ar manējiem uz Saļiku. visa 5diena aizgāja mājas spodrināšanai (mans tētis ņirgājās par mums citējot Gogoli*) un visa 6diena vecāku ganīšanai. rezultātā iestājās totāls vecāku overdōzs, kuru vajadzēja noskalot ar pāris dzērieniem Zirgā;
*) vakar bija zirdziņdiena - no rīta pa ilgiem laikiem tiku uz NH treniņu pie Līgas, bet pēcpusdienā gāju apciemot Upenīti;
*) šodien dzīvesbiedrs aizdevās uz Saldu, bet es apsveru domu apmeklēt Sabot konci Dērtīdīlā. starp citu, pirms diviem gadiem viņi Rīgā spēlēja 16. maijā. es uz to konci aizgāju pēc pilnīgi šausmīgas nakts, kam bija sekojusi normāla darbdiena. bi ritīgkruta.

p.s. biju pavisam aizmirsusi, ka 6dien tak bi jublejums - 7 gadi kopš dzīvoju Saļikā!


________________________
*Pie mums brauc revidents

manliekas, ka mans žurnālis paliek par pilnīgu uķiķuķipuķi, bet ko es varu darīt, ja vienīgais, kas mani šobrīd interesē ir ārs, būt ārā un zvēri. un ir taču mans vismīļotais maijmēnesis ari.
papētīju darbēšanas grafiku un konstatēju, ka pēc šī vakara gardrobes haltūras man darbā jābūt tikai nākampiektdien (eu, Presīt, manliekas, ka mēs netiekam divdesmitpirmajā uz Saulčiem, jo man ir līdz desmitiem vakarā jādarbē). tad nu es varēšu iet un iet un iet ārēt un turpināt uķiķuķipuķināties.

( intereses objekti šodien pastaigājoties )

zirgu barā baigais šums - divas sportiskākās jaunkundzes aizvestas uz citu stalli ērzeļos un, uz laiku kamēr šīs bauda medusmēnesi, viņu vietā iemitinājies svešs skaistulis. līdz ar to pulkā visādas intrigas un stress un nervozēšana un sevis apliecināšana un visvisāda ņemšanās. svešo ārā pagaidām nemaz nelaiž - ka nesanāk faits. labāk, lai saostās ar visiem papriekš stallī.
treniņā gāja forši - kamēr gāju uz stalli bi apmācies, kamēr pucēju Upeni - gāza, kā izvedu no staļļa tā noskaidrojās un izlīda smuka saulīte ārā. līdz ar vasaras tuvošanos nodarbības bišķi nopietnākas paliek, šodien sāku strādāt ar kavaletēm, bet vispār man ļoti pietrūkst iespējas regulāri braukt mācīties natural horsemanship.

un es jau sāku ļoti gaidīt, to brīdi, kad pēc apmēram 11 mēnešiem Lēdijai un Kapellai būs kumeliņi. man tiiiiik sen nav bijusi nekāda tuvāka saskarsme ar maziem zirgbērniņiem.

un vēl, apziņa, ka Upenīte pēc treniņa palaista brīvībā pie pārējiem, nekur neies un stāvēs pie aploka vārtiem, gaidot mani ar kārumiem, lai cik ilgi es arī nečammātos pa stalli, neizmērojami silda sirdi.

vot šī bija reti jēdzīga, kustīga, piepildīta un priecīga nedēļa. vispār pagaidām viss aprīlis tāds foršs un intrsants iegadījies. ceru, tas foršums turpināsies tāpat uz priekšu ar.

šodien atkal biju jāt. plānoju tagad konstanti ņemt divus treniņus nedēļā + pēc iespējām, vienu to natural horsemanship. šīsdienas darbības gan īsti par treniņu nevar nosaukt - jutos ļoti lēna un laiska, tāpēc paņēmu Upenīti atkal bez segliem un mierīgi pačunčinājāmies tāpat pa laukumu. staļļa meitene gan brīnījās un slavēja manu līdzsvara izjūtu, jo man kautkā izdodas sēdēt taisni zirgam pa vidu, ar kājām vispār speciāli neturoties. rikšos toč nav nekādu problēmu, lēkšos ar ne, ja vien Upene nesāk taisīt savu savādo čigānzirga (viņa pirms daudziem gadiem atpirkta no čigāniem) gaitu, kurā ar priekškājām lēkšo, bet pakaļkājas liek kā rikšos. vēl tā meitene teica, ka mums ar Upeni pārāk labi kopā ejot, ka vajagot man ņemt kādu sarežģītāku zirgu, bet es tai ķēvei jau esu diezgan pieķērusies un manliekas, ka man vēl daudz ko mācīties kopā ar viņu.

tikko izlīdu no dušas, dzeru tējiņu un jūtos ļoti labi - pilnīgi mīksta, smaga, inerta un slinka masa.

ā baizevei, jūs zinājāt, ka Stīvens Sīgals ir pārdzimis budistu treasure revealer Chungdrag Dorje?

r) no rīta mūs modināja saule un bija forš sehs;
z) nodzīvojos stundas četras pa stalli. sākumā kādu stundu tīrījām zirgus - tik cītīgi, it kā taisītos jāt parādē par godu pašai Pasaules Mātei. pēc tam vairāk nekā stundu jādelējām riņķī pa Botānisko dārzu. viss smaržoja, satikām vairākus lielus, brūnus zaķus, kuri pat īpaši nebaidījās, taurēntiņi lidinājās un vispār viss forši. bišķi arī pastrādāju pie vadības - pamēģināju sakopotos/paplašinātos rikšus un lēkšus. tiesa gan jājot apvidū tas ir krietni sarežģītāk nekā uz laukuma, jo tie zvēri grib vienkārši skriet. vēl pēc tam, pēc tam iztīrīju savai preilenei boksu no sūdiem. nez, kur tā zirgkope, kam tas jādara, bija aizdzīvojusies;
d) punktā z) aprakstītais mani aizvedināja uz pārdomām, nafig vispār kaukāda māksla un kultūra. to visu var dabūt arī no vienkārši būšanas par būtni, par planētas pilntiesīgu sastāvdaļu. nu Tu, piemēram, draudzīgi komunicējot jāj ar to zirglopiņu un priecājies kā lēkā zaķīši un saulīte spīd un ir prieks un līksme un pēc tam mēz tos sūdus un ir tas smagums un it kā nesmukā puse - viss ko vajag un pavisam vienkārši. vienīgais, ko no dabas nevar dabūt ir samākslotība, bezjēdzīgas konstrukcijas un sarežģītība, ar ko arī principā nodarbojas mūsdienu māksla un kultūra;
t) atvilkos pārgurusi, bet sajūsmas pilna mājās un jau uzreizi bi jātaisās baudīt māksla un kultūra. un es Jums teikšu, ka Ziedonis un Visums ir mans absolūts pēdējā laika feivorits. cik Melnais piens ir drūms, tik šitas dzīvespriecīgs. šausmīgi jauki, silti un smalki un glauni, gaumīgi un eleganti. visa tā nenormāli mīlīgā tizlošanās līdz pilnīgam absurdam. uuuuu. šitas būs man tāds pats sirdshīts kā Latviešu mīlestība, ko es ar iešu skatīties 10x un, kas pilnīgi noteikti iefolklorizēsies manā personīgajā konversācijas vārdnicā. un vēl tas būūūrvīgais ēēēzelis (vispār tā ir viņa un sauc viņu Lilī un es ar viņu šodien beidzot iepazinos);
s) kas attiecas uz ārēji nesaskanīgajiem punktiem d) un t), tad man pašai liekas, ka viņi ir absolūti saskanīgi un draudzīgi. bez tam Znotiņziedonis kaut ko ļoti līdzīgu manai domai, kas apcerēta punktā d) turpināja apcerēt arī izrādē;
h) man laikam jāsāk cilāt hanteles. jau vakar jōgā likās, ka man nezkāpēc vārgas rokas. šodien vispār - Upenei vēderjostas līdz galam nevarēju pievilkt un mēģinot ar saviem 54.5 kg (no rīta svēros) noturēt sakopotos lēkšos apmēram 500 kg smagu, brīvi skriet gribošu zirgu, biju pārgurusi jau pēc pirmajiem 10 m. pēc tam stalli tīrot roku musīši jau vnk brutāli raustījās no overdōza;
ē) par spīti visiem šīs dienas trādirīžiem, sanāca arī diezgan normāla atslodzes diena;
v) vispār šodien tāda absolūta inese_tk un Visums diena!

pa dienu biju jāt. tā kā Upenītei atkal parādījies hroniskais noberzums no vēderjostas, jāju bez segliem un izdevās saķert TO sajūtu. nu, kad visās zirga gaitās Tu mierīgi un nesaspringti sēdi, kājas brīvas un paniski nekrampējas zirgam sānos, kad vispār viss ir atbrīvots un līdzsvarā un zirga kustība ir Tava kustība. pavadas ar gandrīz pavisam nometu - t.i. devu maksimāli brīvas un garas un Upenīte gāja absolūti godprātīgi, bez jebkādiem ekscesiem. tā mēs tur abas forši izplezīrojāmies pa silto saulīti.
tajā pašā laikā bija atnākuši pajāt trīs slāviskā tipa, bet latviski runājoši cilvēki. esot teikuši, ka protot jāt, paši izvēlējušies ašākos zirgus un, tad es ar šausmām un riebumu skatījos, kā viņi tur darījās - vīrietis iekrampējies ārprātīgi cieši pievilktās pavadās, zirgam visa mute sāpīgi sarauta un dzen uz priekšu visnotaļ paklausīgo un pieklājīgā vecuma Eiropu. viena jaunkundze uz nebēdnīgās Lēdijas - rikšos jāt neprot, bet biksta tik zirgu, kratoties kā pelavmaiss, daudzot zirgam muguru un pati savu pakaļu un, arī, protams, rausta zirgam muti. Lēdija viņu vienā brīdī vienkārši nometa, bet tai dūša bija tik liela, ka pat kāpa atpakaļ un turpināja tādā pašā garā. otra jaunkundze tāda mierīgāka un mīkstāka, Kapella ar viņu uz muguras vienkārši klimta krustām šķērsām pa laukumu. uz to, ko trenerīte mēģināja viņiem pastāstīt, kas un kā pareizi darāms, viņi reaģēja ar jā, labi, labi un tik nejēgojas tālāk tāpat kā iesākuši. žēl man to zirgu. cilvēku patiesībā arī. es nesaprotu, kāpēc viņi vispār izdomā, ka viņiem ir jāmēģina jāt.

bet mājās ejot neplānoti ietrāpīju pikniku sezonas atklāšanā pie blin_da. tāpēc mana šīs dienas bērzu sulas, indijas rīsa sēnes un tējas diēta tika papildināta ar meloni un mazliet svētlaimi izraisošajiem zaļumu salātiem. un tagad es apsveru domu uzēst pamelu.

( a te tās bildes, kuras neieliku vakar )

vispār es jums varu pastāstīt, ka esmu redzējusi ĪSTU Lieldienu zaķi. karoč tas notika, kad man bija ne vairāk, kā trīs gadi, jo mēs vēl dzīvojām blokmājdzīvoklī, 4. stāvā, Ķengaragā. bija nakts un man, klasiski, kā tas vēl šobaltdien mēdz notikt, nenāca miegs. visa ģimene gulēja, bet es garlaikojos un guļot gultā skatījos ārā pa logu, pa kuru iekšā spīdēja ielas gaismas un, aiz kura atradās balkons. tad pēkšņi, uz īsu brīdi, logā parādījās divu, garu zaķausu silueti. parādījās un uzreiz arī pazuda. kā viņš uz tā balkona bija uzlecis un, kur aizleca tālāk nezinu. bet bija un viss.

( a te tas, ko Kārlis sadarīja, kamēr man bija načuralhorsmenšip treniņš )

( kā jau īstā (ĪSTĀ) pavasarī pieklājas - lielāko dienas daļu pavadīju ārā )

1) vakar vakarā apēdām greipfruktu (laikam), kuru fevrāļa sākumā nospērām, no pie žogam tuvu esoša koka, itāļu villas pagalmā Arenzāno. nekas izcils jau nebija, bet interesanti tomēr;
2) manliekas, ka es sāku jukt prātā. bez iepriekšminētās depresijas, esmu kļuvusi vēl arī ļoti izklaidīga un aizmāršīga un neapdomīga un neveikla. šorīt, piemēram, piecēlos un vēl nepamodusies iegāju interneta veikalā un nopirku tur čavanprašu, par kuru man iepriekš vispār nebija nekādas nojausmas. ā un vēl - atsaucoties uz vienu sludinājumu (tas notika īsi pēc čavanpraša iegādes un es nezinu kāpēc es vispār to sludinājumu skatījos) esmu gandrīz tikusi pie veselas, bet diezgan milzīgas (1.70 m skaustā), 15 gadus vecas ķēves par brīvu. ja vien es atradīšu, kur viņu turēt, jo atdevēja ir kategoriski pret Botāniskā dārza stalli.
es patiešām nezinu ko man tagad darīt un kā.
(redzkur ieskatam pati ķēve (attēlos kreisajā pusē) - šiten un te)

gāju uz jāšanas treniņu ar baigo domu, ka prasīšu, lai mani paņem kordā un pastrādāšu pie balansa vingrinājumiem (nu tur sēž uz kustoša zirga bez kāpšļiem un visādi vicinās ar rokām), bet beidzās tas viss ar to, ka divatā ar vēl vienu meiteni gonkojām riņķī pa Botānisko dārzu. es ar savu Upeni vēl nekad nebiju apvidū gājusi un beidzot ieraudzīju uz ko viņa patiesībā ir spējīga - mierīgi ieliek savam 10 gadus jaunākajam dēlam Rēbusam par vairāku zirgu tiesu. un neba jau nu es viņu dzinu, pati nesās, es cik nu varēju, centos pieturēt. galu galā vietām slidens un kopā ar zirgu raut uz acīm nav nekāda medus maize.
laiks gan pretīgs - kamēr gāju uz turieni vēl spīdēja bišķi saule, kā uzkāpām sāka pamatīgi snigt un pārstāja, protams, tiklīdz mēs beidzām jāt. redzamība - nekāda, drēbes viscaur slapjas un man ap ķiveri vispār balts ledus klucis apsala.
bet pie tiem vingrinājumiem es vēl atgriezīšos.

nuvot, biju šodien ciemos pie meitenes, kas dzīvo tieši tā kā es gribētu dzīvot - māja meža vidū, mīļotais, suns un četri zirgi. viņa ar tiem strādā pēc natural horsemanship un Parelli sistēmām + grasās no pavasara sākt nopietni to visu mācīt arī citiem. tagad tik varu kost pirkstos, ka jaunībā nolažoju ar to autoskolas lietu - līdz viņai no šejienes ir 25km, no kuriem 9 pa totālu džungļu zemesceļu un sab.transp. ar tur nau nekāds tuvumā.
nu ir daudz ko gremot galvā iekšā un perināt, kā to visu dabūt ārā, reālajā dzīvē (cik nu vispār dzīve ir reāla).

vispār man šausmīgi nāk miegs un es gaidu, kad Kārlis papīpēs un nomazgāsies un mēs varēsim iet beidzot gulēt, bet kamēr es to visu gaidu un skatījos, kā viņš raksta savu klabierakstu (viņš tur sola, ka pie manis esot bildes no šīsdienas iekulšanās sniega vētrā kalnos, bet nu man tagad nav spēka čakarēties, tāpēc tās bildes pie manis būs kaukadneziknkad vēlāk) es aizdomājos par to, ka īsti nesaprotu kāpēc mani pēdējā laikā piefrendojusi vesela čupa ar jauniem, man nezināmiem cibiņiem. pašai liekas, ka es rakstu arvien retāk un garlaicīgāk un aizvien vairāk savā kosmosā iekšā. ja tā padomā ir palikušas maz lietas, kas mani pa īstam dzīvē intresē un par kurām gribas kko teikt vai pierakstīt.

mani interesē:
1. zirgi (es pilnīgi nopietni domāju, ka gribu pa īstam kko ar tiem zvēriem darīt savā dzīvē, galu galā es par viņiem sapņoju kopš sevi atceros un man neliekas ka tagad būtu par vēlu sākt kko);
2. ceļot (gaidu, kad Kosmoss un finansiālā situācija mani beidzot aizsūtīs kkur kas nav tā apnicīgā Eiropa);
3. joga utt. (nu tur viss no storija par veselu garu, veselā miesā. pie šitā es pieskaitu arī kaukādas jebkādas reliģiskas un kosmiskas lietas);
4. mūzika (šim punktam var piemest arī kripatiņu mākslas un kultūras vispār. bet tikai kripatiņu).

tas arī īsumā viss.

nuvot, būtu man lieki 100 000 Ls nopirktu smuku māju*, kurai komplektā nāk 60vietīgs zirgustallis ar pirti. un vēl mežs un pļavas apkārt.

*starp citu agrākus laikus tais mājās atradās zirgu glābšanas centrs, kur atkopa uz kautuvi aizsūtītus zirgus, kuru vienīgā vaina bija samnieku stulbums un neprasme tikt ar tiem galā. atkopa un pa lētu naudu (nu tik cik bija iztērējuši šī zirga atkopšanai) atdeva labiem cilvēkiem

es būtu ļoti, ļoti, ļoti priecīga, ja šitāds laiks būtu visu atlikušo ziemu. ja ir šitā (silti, saulaini, nešļuraini), tad manis pēc tā ziema var vilkties līdz pašam aprīlim.

pārnācu tikko no jāšanas treniņa. nenormālnobridos pa sniegu - visas taciņas uz stalli aizputinātas, brīžiem sniegs pāri ceļgaliem. redzēju atkal stirniņas ļoti tuvu paskrienam garām.
vispār vairs negribas jāt ar segliem. foršāk bez. ar katru reizi uzsēde paliek drošāka, stabilāka un automātiskāka un vairāk var domāt par vadību.
un manī sāk iemist pārliecība, ka, ja kāds cilvēks ir atnācis pirmo reizi jāt, tad viņam vajag iedot vecāko, mierīgāko un godprātīgāko zirgu - bez segliem. lai sajūt, kā tas zvērs kustās un kā kustēties kopā ar viņu, lai sajūt, ka viņš ir dzīvs, silts un ar ļoti jūtīgu ādu, lai sajūt cik viņš ir nomierinošs.

palasījos savu žurnāli uz atpakaļu un secināju, ka pagājušais gads bijis tāds sēdēšanas un domāšanas gads. pilns ar visādu funktierēšanu, atziņām, atklāsmēm, atskārsmēm, visa vērošanu no malas, utt. bez maz katrs otrais ieraksts ir ar tagu gudrība. un manliekas, ka galvenais, ko es tur sapratu ir tas, ka dzīve nav cīņa, ka attiecības nav cīņa un, ka vispār nevajag ne par ko un ne arvienu cīnīties. ja to nedara, tad viss sokas un padodas ļoti labi, bet ir grūti to vienmēr paturēt prātā, neaizmirst un likt lietā. it kā jau es to zināju arī pirms tam, bet tagad tas liekas kaukā fundamentālāk atklājies. a tad, kaukad rudenī man laikam sākās jauns cikls, kad gana sēdēts un prātots, ka gribas kustēties, priecāties, satikt cilvēkus utt. un manliekas, ka es sākumā tam neapzināti pretojos, jo iesēdēts bija (ir) pamatīgi, bet kļūst arvien vieglāk un labāk un dzīvespriecīgāk. man negribas neko domāt, man gribas, lai viss tas izdomātais iesēžas, ieaugas manī, nostiprinās un pa to laiku es gribu KUSTĒTIES! iet jāt, braukt uz kalnu, ālēties, 100X vairāk komunicēt ar cilvēkiem, rakstīt te visādas dumības, tizloties utt. utjpr. negribas neko nopietnu, neko sarežģītu, nekādas dižas un senas gudrības. ja kas man stāv vesela čupa ar puslasītām un nedabeigtām grāmatām, lai pastāv vien. visam, visam, visam pašam savs laiks.

( a te tālāk būs par to, kā es šodien braucu kamanās un jāju bez segliem )

sporta prieks nr1. - šodien uzzināju, ka tētis sataisījies feburārī, Siguldā piedalīties slaloma mačos. tas manliekas nenormāli kruta, jo viņš, lai arī izbijis Latvijas čempions un trešais savienībā slalomā, tomēr ir tāds ļoti slinks un kūtrs TV pasaules iedzīvotājs. ilgu laiku viņš vispār nebrauca uz kalnu, līdz es viņu pirms kādiem gadiem trim kaukā aizvilku līdz Riekstukalnam. tagad viņš jau tik ļoti satrakojies, ka caur veco laiku paziņām ticis pie sporta klases slēpēm un zābakiem (lielījās, ka pirms trim gadiem ar tādām slēpēm esot pasaules kausā lielie sportsmeni braukuši) un tas viss tikai par viskija pudeli un 35 latiem. vakar viņš vispār 6h nonstopā pa kalnu nodzīvojās, kas gan man bišķi pārspīlēti liekas viņa gados un fiziskajā kondīcijā. karoč esmu pilnīgā sajūsmā par šādu pavērsienu viņa dzīvē un ceru, ka tas varbūt viņu iekustinās arī tik ļoti, ka viņš sāks māju remontēt vai vispār kko jēdzīgu darīt.

sporta prieks nr2. - manliekas, ka jebkurš, kurš šodienu nonīka istabā ir pilnīgs muļķis. nenormālskaista un pasakaina ziemas diena. es viņu izmantoju, lai ietu jāt. gāja ļoti forši (šitā un tā). tik kad saule sāka uz rietēšanu taisīties baigi auksts ārā palikās. iešu arī rīt, plānoju patrennēties bez segliem, kamēr tāds pūkains sniegs - vajadzības gadījumā arī mīkstāka krišana. starp citu pilns botāniskais dārzs ar distančslēpotājiem un tas man ar ļoti lieliski liekas.

a tā vispār šodien koncis Depo.