*

nu patīk tik tādā ziņā, ka to ziemu šogad sola līdz aprīlim un ja viņai obligāti ir jābūt un tur neko nevar padarīt, tad vismaz lai viņa ir šitāda, bet tā vispār šis gadlaiks man sāk ta ka apnikt un pietikt.

nē, nē, nav jau tik traki. :)
nu uzkāpt ir vai nu jāietrenējas uzlekt, bet es vēl pārāk veca un tizla vai jāpieved pie kautkāda paaugstinājuma vai jāpalūz, lai kāds uzmet (nu tur tāda technoloģija, kad tu nostājies pie zirga, pacel kreiso kāju, nu tā saliecot celī, un tad kāds vnk bišķi paceļ aiz tā uz augšu).
a kas attiecas uz rikšiem - ir jau tāda lieta arī kā manēžas rikši. bet vispār jau var arī atvieglotajos. tik jātrenē kājas. kad gāju Kleistos, tad sākumā vispār nebija nekāda jāšana ar kāpšļiem, tos izmantoja tik lai uzkāptu, tad pārmeta pāri pāri segliem un uz priekšu - visa tā cilāšanās bija jādara tikai ar kāju spēku :)

lēkt jau nav diezko grūti, pamēģini - redzēsi

es neesu nekāds indiānis, bet auļojot pa mežu mēs lecām pāri kokiem, bija forši, bet vispār parunājies ar kādu spečuku

es sīks būdams upesciemā pa vasarām strādāju, bet tas bija sen

nū, 18 gadi jau nau sīks priekš zirgmīļošanas sākuma. sīks ir kādi 6 gadi moš (: . es sāku pa staļļiem (t.i. divām nomām - sākumā Turaidas muižu, pēc tam Mežparkā) vazāties no kādiem 9 gadiem, bet bērnībā biju baigi klusa un kautrīga, nevienam ar jautājumiem virsū neplijos, tāpat klusi čubinājos pa stalli. jāt sākumā man ar neviens nemācīja, visiem pa lielam bija vienalga, ja gribēja tikt lielajām meitenēm uz mežu līdzi, nekādi nevarēja atzīties, ka neprot jāt. kad viņas ņēma lēkšus, es ieķēros seglu lokā un kratījos līdz. tad 5. vai 6. klasē nogāju visu mācību gadu Kleistos, bet man tur nevisai patika. vecāki ar neuztvēra to īpaši nopietni, naudas nebija, tā tas viss arī palika - zirgmīļošana iekapsulējās un ieritinājās kaukur dziļi iekšā. šoruden sapratu, ka ilgāk nevaru vairs izturēt - vairāk nekā 10 gadus ilgojos pēc tiem zvēriem, bet neko nedaru, tad nu sāku iet uz tuvāko stalli.
bet nu tur tā - trenere diezgan noslēgta, man īpašu uzmanību nepievērš, tikai skatās un klusē. zirgi ir diezgan izlaisti, pieraduši pie brīvības, spītīgi - nekur citur man nav bijis tik šausmīgi pavadas jātur. kā palaiž brīvākas, ar domu draudzīgāk, tā sākās visādi brīnumi. un tā dara arī tā 21 gadu vecā ķēve ar ko es tagad regulāri jāju. nepatīk man, ka tā ar spēku tās attiecības notiek. + tur trenējas vēl tikai pāris mazas meitenes nu tur 13 gadi apm., kuras bez tam visu zina labāk par mani, man viss jau aizmirsies, nav pārliecības, ar gadiem vairāk bailes nākušas klāt un tā. gribas kaukādu +/- mana vecuma, draudzīgu un zirgu lietās zinošu būtni, no kā pamācīties un ar ko aprunāties.
+ paldies par ieteikumiem, būs jāmēģina. jāsaņemas un jāmēģina. es taču esmu jau veca un bailīga.

nezināju gan par to auru. tā ir? vispār es par to nebrīnos :)
moš zini vēlkko tamlīdzīgu par tiem zvēriem?

ar konkrētiem jautājumiem grūti, pagaidām vēl man viņi tādā biezā, nenoteiktā masā maļas pa galvu. viens vispār varētu būt, kā labāk sadraudzēties ar zirgu, lai tur tā nav ar spēku jātur un jāvaktē visu laiku? man uz spēku un kontroli balstītas attiecības liekas diezgan pazemojošas un nožēlojamas, arī, ja man ir jābūt tai kontrolētāja lomā.
man gan liekas, ka tur tie zirgi vienkārši tā ir audzināti - viņus ļoti mīl un lolo un čubinās ap viņiem, tajā pašā laikā tiklīdz ir jāšana vai braukšana tā ir nemitīgi sevi jāpierāda kā dominējošu un pakļaujošu.

p.s.
džīzaskraist, runājot par lekšanu un pamācošiem video, nejauši uzdūros šim - http://www.youtube.com/watch?v=opMiCyoRzYM
vot es nesaprotu kādā veidā viņš tur tā arī nenokrīt nevienu reizi un apbrīnoju zirga godaprātu, kurš to visu pacieš.

zinu, zinu, bez āboļu maišeļa uz stalli nemaz neeju. ij savam jājamajam, ij pārējiem pieciem piebāžu pilnas mutes. tie jau izlutināti, kā kāds ieiet stallī tā jau snaikstās un bakstās gar gabatām un pa somām :)