*

nū, 18 gadi jau nau sīks priekš zirgmīļošanas sākuma. sīks ir kādi 6 gadi moš (: . es sāku pa staļļiem (t.i. divām nomām - sākumā Turaidas muižu, pēc tam Mežparkā) vazāties no kādiem 9 gadiem, bet bērnībā biju baigi klusa un kautrīga, nevienam ar jautājumiem virsū neplijos, tāpat klusi čubinājos pa stalli. jāt sākumā man ar neviens nemācīja, visiem pa lielam bija vienalga, ja gribēja tikt lielajām meitenēm uz mežu līdzi, nekādi nevarēja atzīties, ka neprot jāt. kad viņas ņēma lēkšus, es ieķēros seglu lokā un kratījos līdz. tad 5. vai 6. klasē nogāju visu mācību gadu Kleistos, bet man tur nevisai patika. vecāki ar neuztvēra to īpaši nopietni, naudas nebija, tā tas viss arī palika - zirgmīļošana iekapsulējās un ieritinājās kaukur dziļi iekšā. šoruden sapratu, ka ilgāk nevaru vairs izturēt - vairāk nekā 10 gadus ilgojos pēc tiem zvēriem, bet neko nedaru, tad nu sāku iet uz tuvāko stalli.
bet nu tur tā - trenere diezgan noslēgta, man īpašu uzmanību nepievērš, tikai skatās un klusē. zirgi ir diezgan izlaisti, pieraduši pie brīvības, spītīgi - nekur citur man nav bijis tik šausmīgi pavadas jātur. kā palaiž brīvākas, ar domu draudzīgāk, tā sākās visādi brīnumi. un tā dara arī tā 21 gadu vecā ķēve ar ko es tagad regulāri jāju. nepatīk man, ka tā ar spēku tās attiecības notiek. + tur trenējas vēl tikai pāris mazas meitenes nu tur 13 gadi apm., kuras bez tam visu zina labāk par mani, man viss jau aizmirsies, nav pārliecības, ar gadiem vairāk bailes nākušas klāt un tā. gribas kaukādu +/- mana vecuma, draudzīgu un zirgu lietās zinošu būtni, no kā pamācīties un ar ko aprunāties.
+ paldies par ieteikumiem, būs jāmēģina. jāsaņemas un jāmēģina. es taču esmu jau veca un bailīga.