bišķi esu mēģinājusi, bet savlaik pārtraucu trenēties Kleistos, tieši kad manai grupai lekšana sākās. pārtraucu gan citu iemeslu un ne īsti savas gribas pēc. a tur kur taga eju jāt, manliekas, ka diezkāda lekšana nenotiek. aizpagājšgad staigājoties ar suni redzēju tai laukumā normālus šķēršļus un visu tādu - šogad kad atsāku iet jāt, visi tie šķēršļi puva, pa pusei dubļos iemīcīti un neradīja īpaši drošu jāšanu pa to laukuma stūri. tagad viņi vispār zem sniega paslēpušies - kā radīti paklupšanai. nu skatīšos uz pavasari ko darīt. palikt tur vai meklēt citu treniņvietu un kā vispār tālāk attīstīt šito lietu.
mjā, man problēmas ar speciem - manā zirgmīlēšanas padarīšanā ir bijusi vairāk nekā 10 gadus ilga pauze, nav nekur nekādu pazīšanos vai uzticamu cilvēku no zirdziniekiem, ar ko parunāties un pakonsultēties. un vispār man zirdzinieki liekas tādi ļoti, ļoti savādi ļaudis :)
vēl man ir liela intrese par natural horsemanship fišku, bet LV ar viņu tā kārtīgi nodarbojas tikai Armands. it kā jau nav tālu no Salaspils, bet man nav tiesību un bišķi par dārgu arī tur, priekš manas šī brīža finansiālās situācijas.
(to, ka man nav ar ko par zirgiem parunāties droši vien var redzēt jau no tā vien, cik garus komentārijus es te rakstu :) )
tagad ir laiks uzrakstīt vairāk, man bija tā, ka es ļoti sagribēju jāt ar zirgu un, sīks (18gadi) iestājos par palīgu zirgu fermā. es diezgan ilgi izvēlējos savu zirgu un no dažiem baidījos, bet kad atradu - tad man viņa pati visu iemācīja. nu vispār jau iejūgt un arī jāt es mācēju, jo vasarās dzīvoju laukos, kur bija tēvocis ļoņa, mūždien jautrs un ar zirdziņiem (un akardeonu, kas arī mani sajūsmina). biku jau paskatijos no citiem, bet vislabākā mācība bija pašu ķēvīti atbrīvot, tad viņa sāka uzvesties brīvi, bet ar respektu. un tā pamazām auļojot sāka arī lekt pāri šķēršļiem. tur ir tāds moments, ka lejā lecot tu vari paņemt uz mutes, bet ja izjūti mugurkaulu - tad nē. pie tā ir jāuzmanās. jo kad sāc lekt, tad ir tāpat kā auļos - neko nejūti, bet tad pēkšņi tāds sitiens (tad, kad ir pāri šķērslim). es neatceros, bet ja tagad būtu jādara - drošvien pievērstu uzmanību smaguma izvietojumam sevī - t.i. - augšdaļu turētu brīvi, biku uz kājām kāpšļos un gatavu locīties, bet vēl es internetā paskatītos, kā citi dara un sāktu ar maziem augstumiem. der atminēt, ka zirgam arī var būt gan raksturiņš, gan dažādi talanti - tie ir ļoti atšķirīgi (viens no otra) cilvēki..
bet rikšot tu vari ar jebkuru, bet lekt tikai ar draugu :))
nū, 18 gadi jau nau sīks priekš zirgmīļošanas sākuma. sīks ir kādi 6 gadi moš (: . es sāku pa staļļiem (t.i. divām nomām - sākumā Turaidas muižu, pēc tam Mežparkā) vazāties no kādiem 9 gadiem, bet bērnībā biju baigi klusa un kautrīga, nevienam ar jautājumiem virsū neplijos, tāpat klusi čubinājos pa stalli. jāt sākumā man ar neviens nemācīja, visiem pa lielam bija vienalga, ja gribēja tikt lielajām meitenēm uz mežu līdzi, nekādi nevarēja atzīties, ka neprot jāt. kad viņas ņēma lēkšus, es ieķēros seglu lokā un kratījos līdz. tad 5. vai 6. klasē nogāju visu mācību gadu Kleistos, bet man tur nevisai patika. vecāki ar neuztvēra to īpaši nopietni, naudas nebija, tā tas viss arī palika - zirgmīļošana iekapsulējās un ieritinājās kaukur dziļi iekšā. šoruden sapratu, ka ilgāk nevaru vairs izturēt - vairāk nekā 10 gadus ilgojos pēc tiem zvēriem, bet neko nedaru, tad nu sāku iet uz tuvāko stalli. bet nu tur tā - trenere diezgan noslēgta, man īpašu uzmanību nepievērš, tikai skatās un klusē. zirgi ir diezgan izlaisti, pieraduši pie brīvības, spītīgi - nekur citur man nav bijis tik šausmīgi pavadas jātur. kā palaiž brīvākas, ar domu draudzīgāk, tā sākās visādi brīnumi. un tā dara arī tā 21 gadu vecā ķēve ar ko es tagad regulāri jāju. nepatīk man, ka tā ar spēku tās attiecības notiek. + tur trenējas vēl tikai pāris mazas meitenes nu tur 13 gadi apm., kuras bez tam visu zina labāk par mani, man viss jau aizmirsies, nav pārliecības, ar gadiem vairāk bailes nākušas klāt un tā. gribas kaukādu +/- mana vecuma, draudzīgu un zirgu lietās zinošu būtni, no kā pamācīties un ar ko aprunāties. + paldies par ieteikumiem, būs jāmēģina. jāsaņemas un jāmēģina. es taču esmu jau veca un bailīga.
ar zirgiem ir tā - man, par piemēru, vecāķu zirgi šķita pa huļigānisku, bet citiem (kam bija daudz mazāka pieredze - likās okej), mardū vajag ar stingrāku roku - man tā nepatīk, bet ja tev ir kādi jautājumi - uzraksti, es jau neko daudz nezinu, bet gan mans vecfāterīts, gan mamma agrāk ar jāšanas sportu nodarbojās - satikšu - izjautāšu..
nezināju gan par to auru. tā ir? vispār es par to nebrīnos :) moš zini vēlkko tamlīdzīgu par tiem zvēriem?
ar konkrētiem jautājumiem grūti, pagaidām vēl man viņi tādā biezā, nenoteiktā masā maļas pa galvu. viens vispār varētu būt, kā labāk sadraudzēties ar zirgu, lai tur tā nav ar spēku jātur un jāvaktē visu laiku? man uz spēku un kontroli balstītas attiecības liekas diezgan pazemojošas un nožēlojamas, arī, ja man ir jābūt tai kontrolētāja lomā. man gan liekas, ka tur tie zirgi vienkārši tā ir audzināti - viņus ļoti mīl un lolo un čubinās ap viņiem, tajā pašā laikā tiklīdz ir jāšana vai braukšana tā ir nemitīgi sevi jāpierāda kā dominējošu un pakļaujošu.
p.s. džīzaskraist, runājot par lekšanu un pamācošiem video, nejauši uzdūros šim - http://www.youtube.com/watch?v=opMiCyoRzYM vot es nesaprotu kādā veidā viņš tur tā arī nenokrīt nevienu reizi un apbrīnoju zirga godaprātu, kurš to visu pacieš.
parunājos ar muterīti - viņas vārdi - "ja ar zirgu nav labas saskaņas, tad viņu tomēr vajag piespiest" un tā jau arī ir - ar suņiem tāpat, druku spēku vajag parādīt
man ir baigi vājš kompis šeit (pie vecākiem) youtube neiet
zinu, zinu, bez āboļu maišeļa uz stalli nemaz neeju. ij savam jājamajam, ij pārējiem pieciem piebāžu pilnas mutes. tie jau izlutināti, kā kāds ieiet stallī tā jau snaikstās un bakstās gar gabatām un pa somām :)
a tur kur taga eju jāt, manliekas, ka diezkāda lekšana nenotiek. aizpagājšgad staigājoties ar suni redzēju tai laukumā normālus šķēršļus un visu tādu - šogad kad atsāku iet jāt, visi tie šķēršļi puva, pa pusei dubļos iemīcīti un neradīja īpaši drošu jāšanu pa to laukuma stūri. tagad viņi vispār zem sniega paslēpušies - kā radīti paklupšanai.
nu skatīšos uz pavasari ko darīt. palikt tur vai meklēt citu treniņvietu un kā vispār tālāk attīstīt šito lietu.
es sīks būdams upesciemā pa vasarām strādāju, bet tas bija sen
vēl man ir liela intrese par natural horsemanship fišku, bet LV ar viņu tā kārtīgi nodarbojas tikai Armands. it kā jau nav tālu no Salaspils, bet man nav tiesību un bišķi par dārgu arī tur, priekš manas šī brīža finansiālās situācijas.
(to, ka man nav ar ko par zirgiem parunāties droši vien var redzēt jau no tā vien, cik garus komentārijus es te rakstu :) )
biku jau paskatijos no citiem, bet vislabākā mācība bija pašu ķēvīti atbrīvot, tad viņa sāka uzvesties brīvi, bet ar respektu. un tā pamazām auļojot sāka arī lekt pāri šķēršļiem. tur ir tāds moments, ka lejā lecot tu vari paņemt uz mutes, bet ja izjūti mugurkaulu - tad nē. pie tā ir jāuzmanās. jo kad sāc lekt, tad ir tāpat kā auļos - neko nejūti, bet tad pēkšņi tāds sitiens (tad, kad ir pāri šķērslim). es neatceros, bet ja tagad būtu jādara - drošvien pievērstu uzmanību smaguma izvietojumam sevī - t.i. - augšdaļu turētu brīvi, biku uz kājām kāpšļos un gatavu locīties, bet vēl es internetā paskatītos, kā citi dara un sāktu ar maziem augstumiem.
der atminēt, ka zirgam arī var būt gan raksturiņš, gan dažādi talanti - tie ir ļoti atšķirīgi (viens no otra) cilvēki..
bet rikšot tu vari ar jebkuru, bet lekt tikai ar draugu :))
bet nu tur tā - trenere diezgan noslēgta, man īpašu uzmanību nepievērš, tikai skatās un klusē. zirgi ir diezgan izlaisti, pieraduši pie brīvības, spītīgi - nekur citur man nav bijis tik šausmīgi pavadas jātur. kā palaiž brīvākas, ar domu draudzīgāk, tā sākās visādi brīnumi. un tā dara arī tā 21 gadu vecā ķēve ar ko es tagad regulāri jāju. nepatīk man, ka tā ar spēku tās attiecības notiek. + tur trenējas vēl tikai pāris mazas meitenes nu tur 13 gadi apm., kuras bez tam visu zina labāk par mani, man viss jau aizmirsies, nav pārliecības, ar gadiem vairāk bailes nākušas klāt un tā. gribas kaukādu +/- mana vecuma, draudzīgu un zirgu lietās zinošu būtni, no kā pamācīties un ar ko aprunāties.
+ paldies par ieteikumiem, būs jāmēģina. jāsaņemas un jāmēģina. es taču esmu jau veca un bailīga.
bet tu zināji, ka zirgi auru uzlabo :)
moš zini vēlkko tamlīdzīgu par tiem zvēriem?
ar konkrētiem jautājumiem grūti, pagaidām vēl man viņi tādā biezā, nenoteiktā masā maļas pa galvu. viens vispār varētu būt, kā labāk sadraudzēties ar zirgu, lai tur tā nav ar spēku jātur un jāvaktē visu laiku? man uz spēku un kontroli balstītas attiecības liekas diezgan pazemojošas un nožēlojamas, arī, ja man ir jābūt tai kontrolētāja lomā.
man gan liekas, ka tur tie zirgi vienkārši tā ir audzināti - viņus ļoti mīl un lolo un čubinās ap viņiem, tajā pašā laikā tiklīdz ir jāšana vai braukšana tā ir nemitīgi sevi jāpierāda kā dominējošu un pakļaujošu.
džīzaskraist, runājot par lekšanu un pamācošiem video, nejauši uzdūros šim - http://www.youtube.com/watch?v=opMiCyoR
vot es nesaprotu kādā veidā viņš tur tā arī nenokrīt nevienu reizi un apbrīnoju zirga godaprātu, kurš to visu pacieš.
man ir baigi vājš kompis šeit (pie vecākiem) youtube neiet