*

tagad ir laiks uzrakstīt vairāk, man bija tā, ka es ļoti sagribēju jāt ar zirgu un, sīks (18gadi) iestājos par palīgu zirgu fermā. es diezgan ilgi izvēlējos savu zirgu un no dažiem baidījos, bet kad atradu - tad man viņa pati visu iemācīja. nu vispār jau iejūgt un arī jāt es mācēju, jo vasarās dzīvoju laukos, kur bija tēvocis ļoņa, mūždien jautrs un ar zirdziņiem (un akardeonu, kas arī mani sajūsmina).
biku jau paskatijos no citiem, bet vislabākā mācība bija pašu ķēvīti atbrīvot, tad viņa sāka uzvesties brīvi, bet ar respektu. un tā pamazām auļojot sāka arī lekt pāri šķēršļiem. tur ir tāds moments, ka lejā lecot tu vari paņemt uz mutes, bet ja izjūti mugurkaulu - tad nē. pie tā ir jāuzmanās. jo kad sāc lekt, tad ir tāpat kā auļos - neko nejūti, bet tad pēkšņi tāds sitiens (tad, kad ir pāri šķērslim). es neatceros, bet ja tagad būtu jādara - drošvien pievērstu uzmanību smaguma izvietojumam sevī - t.i. - augšdaļu turētu brīvi, biku uz kājām kāpšļos un gatavu locīties, bet vēl es internetā paskatītos, kā citi dara un sāktu ar maziem augstumiem.
der atminēt, ka zirgam arī var būt gan raksturiņš, gan dažādi talanti - tie ir ļoti atšķirīgi (viens no otra) cilvēki..

bet rikšot tu vari ar jebkuru, bet lekt tikai ar draugu :))