*

gāju uz jāšanas treniņu ar baigo domu, ka prasīšu, lai mani paņem kordā un pastrādāšu pie balansa vingrinājumiem (nu tur sēž uz kustoša zirga bez kāpšļiem un visādi vicinās ar rokām), bet beidzās tas viss ar to, ka divatā ar vēl vienu meiteni gonkojām riņķī pa Botānisko dārzu. es ar savu Upeni vēl nekad nebiju apvidū gājusi un beidzot ieraudzīju uz ko viņa patiesībā ir spējīga - mierīgi ieliek savam 10 gadus jaunākajam dēlam Rēbusam par vairāku zirgu tiesu. un neba jau nu es viņu dzinu, pati nesās, es cik nu varēju, centos pieturēt. galu galā vietām slidens un kopā ar zirgu raut uz acīm nav nekāda medus maize.
laiks gan pretīgs - kamēr gāju uz turieni vēl spīdēja bišķi saule, kā uzkāpām sāka pamatīgi snigt un pārstāja, protams, tiklīdz mēs beidzām jāt. redzamība - nekāda, drēbes viscaur slapjas un man ap ķiveri vispār balts ledus klucis apsala.
bet pie tiem vingrinājumiem es vēl atgriezīšos.