*

šķirstu te tagad vakardienas avīzi un lasu, ka Latvija gatavojas ratificēt konvenciju, par istabas mājdzīvnieku turēšanu, kas aizliedz zvērus slīcināt, noslāpēt, nonāvēt ar strāvu vai indīgām vielām, apgriezt asti un ausis, amputēt nagus un ilkņus. nē, nu protams tas ir labi, ka tiek aizliegtas tādas lietas, bet es nesaprotu, kāpēc es nedrīkstu slīcināt kaķēnus, bet drīkstu sist bullim ar bomi pa galvu un griezt rīkli? kāpēc viņi grib ratificēt šitādu konvenciju, bet pirms tam mierīgi pieņēma to likumu par cūku rituālo kaušanu? un kāpēc viņi neaizliedz rolkūru (tas ir, kad zirgam nedabīgā leņķī piesien galvu pie krūtīm, iebāžot mutē vairākas trenzes un muti aizsienot ciet)? kāpēc drīkst laboratorijās turēt tos visādos mazos jūras radījumiņus (aizmirsu kā viņi saucās) un uz viņiem testēt ūdens piesārņojumu (ja šie apsprāgst tad ūdens ir netīrs)? cik ētiski ir zirgu, kurš daudzus gadus nokalpojis un palicis vecs, pārdot gaļā? kāpēc viņi neaizliedz to? varbūt arī vecus kaķus un suņus var pārdot gaļā, ko? un kāpēc mežacūkas, kas vienkārši ir cūkas un dara savas cūku lietas (tāpat kā mēs darām savējās) sauc par nekaunīgām? un tajā pašā rakstā minēts, ka katra mednieka gods ir nošaut plēsēju, cūkas šaut neesot tik prestiži un tāpēc ka plēsēji ir pārāk lielos apmēros izšauti, nav kas tās cūkas varētu izmedīt. un kuram vispār ir tiesības izvērtēt kurš dzīvnieks ir labāks vai sliktāks, kurš ir pelnījis, lai viņu neslīcina un kurš, ka viņam pārgriež rīkli? zvēri tak nav ne labi, ne slikti, viņi vienkārši ir un visi tie 'vai bet kaķīši tādi mīļi un pūkaini, bet cūkas ir netīras un smirdīgas' ir tikai cilvēka prāta radītas konstrukcijas. un, ja kāds grib te piesaukt to, ka kautkur Bībelē rakstīts, ka visi dzīvnieki radīti cilvēku labumam un izmantošanai, tad es gribu redzēt, kā tas piesaucējs katru svētdienu iet baznīcā, katru rītu un vakaru skaita tēvreizi un vairākas stundas dienā velta Svēto Rakstu studijām.

ja nu kāds sagribēs te kauko diskutēt vai vienkārši kasīties, es uzreiz gribu pateikt, ka šim postam nav tieša sakara ar veģetārismu vs. gaļas ēšanu. kā jau esmu minējusi iepriekš, tā ir tēma par kuru man visvairāk riebjas diskutēt. šis ieraksts ir par acīmredzamo absurdu, liekulību un paštaisnumu un stulbumu un nekonsekvenci un negodīgumu un necieņu pret citu būtņu dzīvībām un visukotādu.
paldies par uzmanību, esmu beigusi.

vispār manliekas, ka šodiena vēsturē ieies ar JRT gada nogales balli, uz kuru drīz dosimies, bet tā vispār pa dienu sanāca ļoti forša un intīma zirgmeditācija -
trenere stallī nebija, teica, lai paņemu atslēgu no kaimiņiem. tā arī darīju un ļoti forši savā nodabā izčubinājos ar savu Upeni.
un es nešaubos, ka kāds noteikti jau ir izpētījis kā un kāpēc tas tā ir, bet tie dzīvnieki vai nu lasa domas, vai uztver ļoti niecīgus un neapzinātus ķermeņa signālus, jo pietika tik iedomāties nu varētu sākt rikšot, vai arī gana lēkšots, lai ķēve bez jebkāda vārdiska vai ķermeniska pamudinājuma mainītu gaitu atkarībā no manām vēlmēm. ar apstāšanos tāpat.

( stallī bēri kumeliņi )

p.s. tikko laikam pirmoreiz mūžā izgludināju dzīvesbiedram kreklu (baltu). jocīgi, jo darbā aktieru kreklus es gludinu jau trešo gadu.

viss Botāniskais dārzs zaķiņu un lapsiņu piepēdots. pašus pēdotājus vaigā neredzēju, bet rokas stiepiena attālumā no manis, no krūmiem izleca trīs stirniņas un aizskrējušas gabaliņu nostāk apstājās, skatījās uz mani un brīnījās. laikam viens no maniem tuvākajiem un ilgstošākajiem kontaktiem ar stirnveidīgajiem ever.
pirmo reizi jāju ārā tik aukstā un sniegainā laikā (tai 97./98. gada ziemā, kad trenējos Kleistos, nodarbības notika manēžā). ja atbilstoši saģērbjas (to es biju izdarījusi) ir ļoti, ļoti forši. viss apkārt balts, kluss, mierīgs, sastindzis un nekustīgs. un palsa saule caur tumšiem mākoņiem. jāju ar savu pelēkbalto zirdziņu un domāju, ka varētu jāt tik taisni uz priekšu kaut kur skrajā mežā līdz saplūst ar ziemas novakares mijkrēsli un izgaist pavisam. vairs nebūt. bet visu šito atsvešinātās divvientulības ar zirgu noskaņu aizbiedēja pārējie pieci zirgi, ko īpašniece izlaida aplokā izskrieties un tad viņi tur ņēmās uz nebēdu - lēkāja, spriņģoja, dīžājās un vārtījās un bija nenormālskaisti un dzīvespriecīgi.

un vēl, es nezinu vai tā bija priekšnojauta vai piesaukšana, bet ejot uz turieni man galvā neznokurienes ieklīda krišanas domas. nevis par pašas, bet zirga krišanu. un, jā, kā sākām lēkšot, Upene paslīdēja un nojaucās zemē. bet tas notika tik acumirklīgi, ka es nepaspēju nedz nobīties, nedz nokrist un viņa ar visu mani uz muguras pieleca atpakaļ kājās.
tādi, lūk, kāposti šaipusē.

te tev nu bija karstas dzelzs kalšana - sapriecājos par to, ka saulīte spīd un nolēmu iet jāt šodien nevis rīt. tā rezultātā izbaudīju ne tikai vienkārši pamatīgu lietusgāzi, bet arī kā straumēm pludo ūdens starp manām kājām un segliem, izmanoties satecēt arī ap stilbu ļoti ciešajos gumijas jājamzābakos. protams, kā beidzu jāt, tā pārstāja līt, bet nu es vēl dabūju gana daudz dubļu kamēr atminos ar riteni mājās.

ai, bet vispār jau forši. dabūju izlēkšoties pa pļavu, jo aploks bija pārāk slideni dubļains. un beidzot laikam noskaidrojās, kurš pagaidām kļūs par manu patstāvīgo jājamzirgu - tā būs sirmā Upene, manas nostmetējas, baltās Lēdijas, mamma. gaita mīksta un atsperīga, ir stiķi, lai nav galīgi garlaicīgi jāt, bet nav ļauni un bezjēdzīgi niķīga. likās tāda godprātīga, bet ar labu humora izjūtu.

iegāju karstā dušā, apēdu roltonu, tagad sūcu ingvereni no lielās krūzes un ļoti negribu iet uz darbu.

es īsti nemāku to aprakstīt, bet man ļoti patīk, ka es šodien nokritu no zirga. tāda sajūta, it kā kkas ļoti smags un svešs un traucējošs būtu nokratīts nost. tāda dzīvības, brīvības, prieka un kustības sajūta.
sajūta, kā upei, kas ilgi grauzusies cauri klintij un beidzot to izdarījusi plūst neierobežota un pārgalvīgi dzīvespriecīga tālāk savu ceļu.

p.s. rīt gan, lūdzu, vairāk nē. ar šito kādam laikam pietiks. un man līdz šim nebija ne jausmas, ka žāvājoties tiek sasprindzināti kakla aizmugures muskuļi. tagad es to zinu un man tas ellīgi sāp.

paldies kosmosam par skaisto, silto un saulaino dienu!!! ideāla, lai ietu pie zirdziņiem.
a pie zirdziņiem es dabūju pāris mācības:
1) šeit un tagad mācība: notīrīju un sasegloju balto Lēdiju. uzkāpu, sāku jāt, nosoļoju kādus metrus 30, domādama savas domas un nesekodama līdzi zirgam. Lēdija pēkšņi sabijās no kkā, sāka trakot, es nebiju tam gatava un ar diezgan lielu rādiusu pārmetu salto pāri viņas galvai un piezemējos uz muguras, gandrīz aizsitot elpu. kaklu ar bišķi sastiepu, tagad nevaru paskatīties ne pa kreisi, ne uz leju. neko, kāpu atpakaļ mugurā un turpināju jāt;
2) mācība par (ne)baidīšanos: sāku lēkšot, viss normāli, vienā brīdī Lēdija pametas mazliet uz vienu pusi un piebremzē. es, tā vietā, lai mēģinātu noturēties un savākt zirgu, nodomāju - vai, atkal jākrīt un, protams, esmu zemē dubļos. kāpu atkal virsū un lēkšoju tālāk;
3) mācība par (ne)piesaistīšanu: aizvakar nenāca miegs, skatījos jūtjūbā video par zirgu apmācību utt. un aizskatījos līdz visādiem horse accidents. skatījos kā krīt cilvēki, kā krīt zirgi un domāju - šausmas, šausmas, es tā negribu. es jau vispār diezko nekrītu, man jau tā negadīsies. nu lūk - šodien ar dabūju rezultātu par šito šausmināšanos.



p.s. sanāk, ka šodien es nokritu no zirga tikpat reizes, cik pirms tam visā iepriekšējā mūžā kopā. voltizēšanas kritieni neskaitās.

vispār vakar nebi nekāds baigais uz konci ejamais mūds, jo diena jau tāpat tika pavadīta svētdienīgā saturīgumā - sekss bija, pastaiga ar dzīvesbiedru un suni pa Botānisko dārzu bija un patīkama izjāde ar zirdziņu arī. pēc tā visa diezko negribējās nekur braukt un tūcīties pa cilvēkiem, bet beigu beigās koncis bi ļoti foršs.

1) Mamiffer - forši un inčīgi tādi. un spēlēja tieši tik ilgi, lai nebūtu ne par maz, ne par daudz;
2) Dälek - man tīri tā neko patīk hiphops un šitam kačka bija nenormālīga, bet kopumā krietni par garu un vienveidīgu. muzons diezgan nemainīgs visu laiku, tekstus, vismaz no otrā stāva bija grūti izlobīt un vispār pamatīgi apnikās;
3) ISIS - skaņa laba, jaudīgāka nekā Neurosis (žēl, ka tik laba skaņa nebija pērnajā Cult of Luna koncī Kauņā). spēlēja dziesmas no pēdējiem trim albumiem un dīvainā kārtā foršas likās arī tās no tā pēdējā, ļurīgā albuma. karoč, katarse nebija, bet patikās labi.

forš, ka kāds (t.i. Miks) taisa tādus mazus, mīlīgus un ļoti cilvēcīgus koncīšus, kuros spēlē baigie importa stāri.

biju jāt. baltās Lēdijas vietā dabūju melno Eiropu. rāma un paklausīga tāda, bet tieši tāpēc ar Lēdiju krietni interesantāk - tā vislaik izdomā visādus stiķus un niķus. gaita ar viņai atsperīgāka un dziļāka. teicu, tai trenerei/zirgu īpašniecei, ka gribētu nākt un trenēties regulāri. viņa nopētīja mani, nosmīnēja un noteica, ka viens zirgs vēl esot brīvs - 3 gadus vecā, vēl kārtīgi neiejātā Kapella. viņas tēvs esot tīrs angļu pilnasinis, kas nozīmē, ka mierīgs un nosvērts tas zirgs nekādā gadījumā nebūs. nez, jāmet bailes pie malas, jāsaremontē jāšanas ķivere, kuru pa kluso pievācu no teātra rekvizītu noliktavas (viens smadzeņu satricinājums man jau bija, vairāk negribu) un jāiet, jāiet, jāiet jāt.
ā, ja kas, ar saviem jaunajiem jāšanas zābakiem esmu ļoti apmierināta, labi, ka paņēmu dārgākus, bet ar oderi un rāvslēdzi. ērti un forši tādi.

manliekas, ka mana lielā zirgu mīla nāk no mammas mammas tēva, Kārļa Zvaigznes. viņš esot ļoti zirgus mīlējis, braucis uz Igauniju pēc šķirnes ķēvēm un tā (ja es vairāk būtu atsitusies mammas tēva tēvā, Edvartā Liepiņā, tad mīlētu govis - viņš akal audzēja šķirnes govis un buļļus un beigās viens tāds bullis arī viņu ņēma un nobadīja nost - pavisam beigtu). vecāmamma man bērnībā mēdza stāstīt par sava tēva ļoti gudro, dzeltēnas spalvas zirgu vārdā Jurīts. vēl viņa stāstīja, kad tad, kad sākās karš un ienāca vācu armija, vācieši esot pievākuši labi koptos un barotos tēva zirgus, arī dzeltēno Jurīti un vietā atstājuši nodzītus kleperus. tēvs tos ar lielu mīlestību atkopis, bet tad tos pievākusi krievu armija, vietā atstājot vēl nodzītākus kleperus. tēvs atkopis arī tos, bet tos beigu beigās savācis kolchozs.
es zinu, ka kādreiz man pašai savs zirgs būs. un vispār, kopš es sevi atceros, mani vienmēr ir vilcis pie zirgiem, tāpēc nesaprotu, kāpēc man vajadzēja 6 gadus nodzīvot vietā, kur līdz tuvākajam stallim ir 20 minūšu kājāmgājiens un pa visu šo laiku pajāt tikai 3 reizes, par regulāru (ne)jāšanu nemaz nerunājot.

a) manliekas, ka ir tīri labi, profilaktiskos nolūkos pagremdēties atmiņās par laikiem, kad nav gājis tik labi, kā tagad. labi tāpēc, ka ir ļoti viegli aizmirst visādus sūdus, kas reiz savārīti un aizmiršana nozīmē, ka nav tālu no sūdu atkārtošanas. un vēl labi tāpēc, ka palīdz nopietnāk paskatīties un novērtēt jau ierasti labo un ērto ikdienu.
b) kopš vakardienas (t.i. 6dienas) pulksten pieciem mūsu kopējais bučošanās stāžs ir divi gadi;
c) šodien (t.i. 6dien) tika pirmoreiz iekurināts aizvakar pabeigtais kamīns. nu no lielajiem darbiem atlikusi tikai grīdas slīpēšana un apstrāde un visu vājprātīgo remontputekļu ārā dabūšana. pēctam tik sīkumi - piekrāsošana, kājlīstes utt.;
d) ai, bija vēl visādas domas, bet slinkums rakstīt un kāda gan ar no tā jēga. labnakt. es rīt iešu jāt (ja nebūs pārāk nenormāls urogāns ārā).

beigu beigās balto zirgu ķēvi dabūju es. princis tika pie liela, rāma un mazliet spītīga tumšbrūņa un noskaidroja, ka jāšana tomēr nav viņa stihija.
manējā gan. lēkšojusi nebiju gadus trīs vismaz. ar uzsēdi viss okei, ar vadību mazliet sūdīgāk. man vajadzētu iet jāt regulāri.


( vēl pāris )

man šodien būs princis, ja ne baltā, tad kaukādas krāsas zirgā noteikti.

neverending, manlieks, Tev tas siltais ūdens vēl ilgi nebūs. ne vakar ne šodien, esot tur dažādos laikos, neredzēju ka kāds ap tiem botāniķa izrakumiem kauko darbotos. vakar vispār nebija ne dzīvas dvēseles, šodien bedrē sēdēja viens vecis un īgni noskatījās, kā mēs ar Radžu pārvaram tranšejas un aizejam tālāk savos ceļos.
zirdziņi atkal bija un atkal dancoja. Radža jau krietni drošāka un vienu brīdi likās ka viņai kaukur dziļi iekšā uzplaiksnī ganu suņa instinkts. lai jau pierod, kad man kādreiz būs savs zirgs, viņai ar viņu būs jādraudzējas. vēl man liekas, ka Radžā ir reinkarnējies viduslaiku bruņinieks, jo viņai ir tieksme izraudzīties vislielākos un garākos kociņus savām rotaļām un tad, ja viņa nesās klāt no aizmugures, var normāli atrauties pa kājām.
un šodien ir vairāk rudens, nekā vakar. lapas krita un čabēja un vērpās un vējš pūta pakaklē.

( atkal mazi kaķīši un mazi zaķīši )

sen nebijām bijušas botāniķī.* šodien aizgājām, tur visādi dīvaini izrakumi, bet pats jaukākais bija zirdziņi, palaisti ganīties nepiesieti. nosēdināju Radžu drošā attālumā un gāju runāties. viens no zirgiem mūs ieraudzījis pacēla galvu un nāca pie manis (vismaz tā man sākumā likās) sveicināties. nāca, nāca, bet pilnīgi vienaldzīgi paslājis man garām, devās Radžas virzienā arvien uzņemot tempu, otrs viņam sekoja. Radža likās projām, zirdziņš pakaļ. noskrējis pāris metrus zirgs strauji apstājās un sāka ēst, izliekoties it kā nekas nebūtu bijis. Radža akal izmetusi slaidu loku rikšoja atpakaļ, turēdamās no zirgiem drošā attālumā, bet ziņkāres pilna. pēc vēl pāris šitādiem dančiem teicām zirgiem atā un griezāmies atpakaļ uz māju pusi.

man nākamnedēļ noteikti, noteikti jāaiziet pajāt.

( mazs kaķītis, mazs zaķītis uz ceļa satikās )
____________________________
*aizvakar, piemēram, izmetām loku pa mežiņu, a tur tajā mazajā platībiņā 9 dažādās vietās dzeņi kala un vēl desmitais pašā Institūta ielas galā. dažus ar izdevās samanīt. kaukāds dzeņu laiks laikam tagad ir.

- Jums sevi visu neparādu, -
Man skumji uzticējās zirgs.
- Jūs redzat tikai manu ādu
Un zobus, kurus bieži rādu,
Un smagos pakavus, kas dzirkst.
Bet neredzat jūs manu sirdi,
Tā citādāka nekā jums.
Kaut stallī mani zviedzam dzirdat,
Pēc lidojuma sirds man skumst,
Kur zvaigznēs mirgo debesjums.
/Moriss Karēms "Skumjais zirgs"/

Fritz Fabert

pāru jōga sestdienas rītā ir baigi foršā lieta. Kurzeme arī forša. par laiku nevar sūdzēties, jo kamēr mums vajadzēja staigāt riņķī ne mirkli nelija un bija silti. līt sāka tikai tad, kad jau uz Saldu braucām un tad gan nepārstāja, līdz pat Salaspilij nākamajā vakarā. Kurzemē ļoti smukas pilsētas - piemēram, Sabile. lauki arīdzan. Zabadakā kā vienmēr mājīgi, tikai 100 baltu dvēseļu koncerts skumīgi sūdīgs un šķībs, jo uzstājās tikai 98 baltas dvēseles - pati galvenā nopietni savārgusi un galvu saķērusi skatījās no malas. bet labas bija šitās dienas.
taga jāsāk kravāties Portugālei. priekšā mana pirmā nakts lidostā - daysleeper ieteica baigi intrsanto lapu - Sleeping in airports, kas mani mazliet nomierināja šajā jautājumā. laba ziņa ir arī tā, ka viesnīcā, kurā pārējais Soņas krū ieradīsies tikai rīt pēc 24iem naktī, es varu čekoties iekšā jau no 14iem dienā. un tajā valstī būs vairāk nekā +30 grādi.

( Kurzemē )

p.s. sapnī redzēju, ka nejauši ieēdu gaļu, domādama, ka tā nav gaļa un gāju uz WC bāzt pirkstu rīklē un vemt viņu ārā. vēmās tikai bišķiņ - mazi, zili kristāliņi.

/no šejienes/

iedoma, ka mīlestībai vienmēr jānāk kā labi apkalta Šairas aukstasiņa* spērienam pa pakausi, man liekas absolūti muļķīga. drīzāk jau šādā veidā atnāk nevis mīlestība, bet truls dumums. un, kad cilvēks no spēriena atguvies, izrādās, ka nekādas mīlestības nav un nekad nav bijis. ir tikai tukšums.

__________
( * )

miers

Tavs skatiens kā spēriens ar pakavu.
Pa pieri. Pa krūtīm. Pa vēderu.
Plūst mulsas asinis pa nāsīm -
Tik niknas. Un verdošās straumēs
sarūsē zibīgā dzelzs. Izkrīt naglas no nagiem,
pakavi atpaliek un pātaga. Tu seko,
ar putām uz lūpām, kožoties laužņos,
līdz pavadas satrūkst un groži.
Kūleņi auļos, krampjaini ķeroties krēpēs,
pārmetot salto uz saskaršanos,
uz brīvības sviedros kaistošu ādu.
Bez segliem, bez krūštura un piešiem,
ar gandrīz nokavētu apstāšanos
lēcienā. Pāri aizai. Ar mirklīgu nāvi un
negribētu atgriešanos. Dubļos samītās ganībās,
salauztā aplokā. Aizcirstu elpu
un aprautu zviedzienu.
Bet divatā.