*

biju jāt. baltās Lēdijas vietā dabūju melno Eiropu. rāma un paklausīga tāda, bet tieši tāpēc ar Lēdiju krietni interesantāk - tā vislaik izdomā visādus stiķus un niķus. gaita ar viņai atsperīgāka un dziļāka. teicu, tai trenerei/zirgu īpašniecei, ka gribētu nākt un trenēties regulāri. viņa nopētīja mani, nosmīnēja un noteica, ka viens zirgs vēl esot brīvs - 3 gadus vecā, vēl kārtīgi neiejātā Kapella. viņas tēvs esot tīrs angļu pilnasinis, kas nozīmē, ka mierīgs un nosvērts tas zirgs nekādā gadījumā nebūs. nez, jāmet bailes pie malas, jāsaremontē jāšanas ķivere, kuru pa kluso pievācu no teātra rekvizītu noliktavas (viens smadzeņu satricinājums man jau bija, vairāk negribu) un jāiet, jāiet, jāiet jāt.
ā, ja kas, ar saviem jaunajiem jāšanas zābakiem esmu ļoti apmierināta, labi, ka paņēmu dārgākus, bet ar oderi un rāvslēdzi. ērti un forši tādi.

manliekas, ka mana lielā zirgu mīla nāk no mammas mammas tēva, Kārļa Zvaigznes. viņš esot ļoti zirgus mīlējis, braucis uz Igauniju pēc šķirnes ķēvēm un tā (ja es vairāk būtu atsitusies mammas tēva tēvā, Edvartā Liepiņā, tad mīlētu govis - viņš akal audzēja šķirnes govis un buļļus un beigās viens tāds bullis arī viņu ņēma un nobadīja nost - pavisam beigtu). vecāmamma man bērnībā mēdza stāstīt par sava tēva ļoti gudro, dzeltēnas spalvas zirgu vārdā Jurīts. vēl viņa stāstīja, kad tad, kad sākās karš un ienāca vācu armija, vācieši esot pievākuši labi koptos un barotos tēva zirgus, arī dzeltēno Jurīti un vietā atstājuši nodzītus kleperus. tēvs tos ar lielu mīlestību atkopis, bet tad tos pievākusi krievu armija, vietā atstājot vēl nodzītākus kleperus. tēvs atkopis arī tos, bet tos beigu beigās savācis kolchozs.
es zinu, ka kādreiz man pašai savs zirgs būs. un vispār, kopš es sevi atceros, mani vienmēr ir vilcis pie zirgiem, tāpēc nesaprotu, kāpēc man vajadzēja 6 gadus nodzīvot vietā, kur līdz tuvākajam stallim ir 20 minūšu kājāmgājiens un pa visu šo laiku pajāt tikai 3 reizes, par regulāru (ne)jāšanu nemaz nerunājot.