*

viss Botāniskais dārzs zaķiņu un lapsiņu piepēdots. pašus pēdotājus vaigā neredzēju, bet rokas stiepiena attālumā no manis, no krūmiem izleca trīs stirniņas un aizskrējušas gabaliņu nostāk apstājās, skatījās uz mani un brīnījās. laikam viens no maniem tuvākajiem un ilgstošākajiem kontaktiem ar stirnveidīgajiem ever.
pirmo reizi jāju ārā tik aukstā un sniegainā laikā (tai 97./98. gada ziemā, kad trenējos Kleistos, nodarbības notika manēžā). ja atbilstoši saģērbjas (to es biju izdarījusi) ir ļoti, ļoti forši. viss apkārt balts, kluss, mierīgs, sastindzis un nekustīgs. un palsa saule caur tumšiem mākoņiem. jāju ar savu pelēkbalto zirdziņu un domāju, ka varētu jāt tik taisni uz priekšu kaut kur skrajā mežā līdz saplūst ar ziemas novakares mijkrēsli un izgaist pavisam. vairs nebūt. bet visu šito atsvešinātās divvientulības ar zirgu noskaņu aizbiedēja pārējie pieci zirgi, ko īpašniece izlaida aplokā izskrieties un tad viņi tur ņēmās uz nebēdu - lēkāja, spriņģoja, dīžājās un vārtījās un bija nenormālskaisti un dzīvespriecīgi.

un vēl, es nezinu vai tā bija priekšnojauta vai piesaukšana, bet ejot uz turieni man galvā neznokurienes ieklīda krišanas domas. nevis par pašas, bet zirga krišanu. un, jā, kā sākām lēkšot, Upene paslīdēja un nojaucās zemē. bet tas notika tik acumirklīgi, ka es nepaspēju nedz nobīties, nedz nokrist un viņa ar visu mani uz muguras pieleca atpakaļ kājās.
tādi, lūk, kāposti šaipusē.