*

Tavs skatiens kā spēriens ar pakavu.
Pa pieri. Pa krūtīm. Pa vēderu.
Plūst mulsas asinis pa nāsīm -
Tik niknas. Un verdošās straumēs
sarūsē zibīgā dzelzs. Izkrīt naglas no nagiem,
pakavi atpaliek un pātaga. Tu seko,
ar putām uz lūpām, kožoties laužņos,
līdz pavadas satrūkst un groži.
Kūleņi auļos, krampjaini ķeroties krēpēs,
pārmetot salto uz saskaršanos,
uz brīvības sviedros kaistošu ādu.
Bez segliem, bez krūštura un piešiem,
ar gandrīz nokavētu apstāšanos
lēcienā. Pāri aizai. Ar mirklīgu nāvi un
negribētu atgriešanos. Dubļos samītās ganībās,
salauztā aplokā. Aizcirstu elpu
un aprautu zviedzienu.
Bet divatā.