*

te tev nu bija karstas dzelzs kalšana - sapriecājos par to, ka saulīte spīd un nolēmu iet jāt šodien nevis rīt. tā rezultātā izbaudīju ne tikai vienkārši pamatīgu lietusgāzi, bet arī kā straumēm pludo ūdens starp manām kājām un segliem, izmanoties satecēt arī ap stilbu ļoti ciešajos gumijas jājamzābakos. protams, kā beidzu jāt, tā pārstāja līt, bet nu es vēl dabūju gana daudz dubļu kamēr atminos ar riteni mājās.

ai, bet vispār jau forši. dabūju izlēkšoties pa pļavu, jo aploks bija pārāk slideni dubļains. un beidzot laikam noskaidrojās, kurš pagaidām kļūs par manu patstāvīgo jājamzirgu - tā būs sirmā Upene, manas nostmetējas, baltās Lēdijas, mamma. gaita mīksta un atsperīga, ir stiķi, lai nav galīgi garlaicīgi jāt, bet nav ļauni un bezjēdzīgi niķīga. likās tāda godprātīga, bet ar labu humora izjūtu.

iegāju karstā dušā, apēdu roltonu, tagad sūcu ingvereni no lielās krūzes un ļoti negribu iet uz darbu.