*

vispār manliekas, ka šodiena vēsturē ieies ar JRT gada nogales balli, uz kuru drīz dosimies, bet tā vispār pa dienu sanāca ļoti forša un intīma zirgmeditācija -
trenere stallī nebija, teica, lai paņemu atslēgu no kaimiņiem. tā arī darīju un ļoti forši savā nodabā izčubinājos ar savu Upeni.
un es nešaubos, ka kāds noteikti jau ir izpētījis kā un kāpēc tas tā ir, bet tie dzīvnieki vai nu lasa domas, vai uztver ļoti niecīgus un neapzinātus ķermeņa signālus, jo pietika tik iedomāties nu varētu sākt rikšot, vai arī gana lēkšots, lai ķēve bez jebkāda vārdiska vai ķermeniska pamudinājuma mainītu gaitu atkarībā no manām vēlmēm. ar apstāšanos tāpat.


neviens no viņiem gan nav bērs, bet
redzkur Lēdija




Lēdija un Kapella


Volless un Eiropa


Rēbuss


Upene un Volles


kad atnācu Upene gulēja








(ai to galvu es viņai kārtīgi nenosukāju, jo viņai diezko nepatīk, ka acu apriņķī kko bakstās. baigi bija novārtījusies)




un ziemas saule promejot


p.s. tikko laikam pirmoreiz mūžā izgludināju dzīvesbiedram kreklu (baltu). jocīgi, jo darbā aktieru kreklus es gludinu jau trešo gadu.