mēs atbraucām mājās .. smaidīgi nācām augšā pa trepēm, iepirkumu maisiņiem rokā, kā jebkurš cilvēks, kas jūtas laimīgs kopā ar savu ģimeni.. atverot durvis, pretīm suns vairs neskrēja .. viņš pieslējās, knapi kājas velkot, ar pārdabiski resnu vēderu.. skaidrs bija, ka šarpītim vēders bija apgriezies otrādi un viņš nezināmu laika daļu bija gaidījis mūs, lai tikai satiktu .. atnāca pie durvīm, knapi kājās stāvot .. es sapratu, ka tas viss nemaz nav labi.. bija skaidrs, ka viņam nekas vairs nav atlicis.

lēnām nogājām lejā pa trepēm. viņam vairs negribējās čurāt, viņš vairs neko negribēja. aiz mājas viņš nogūlās sniegā un nolika galvu pāri ķepām, aizmiegot uz mūžu.. es viņu stūmu tālāk, kāpsim mašīnā, brauksim uz klīniku, kaut pats sapratu, ka tas būs mūsu pēdējais brauciens.. moby saviem spēkiem ierāpās mašīnas pakaļbeņķī un gulēja.. es vairs nesteidzos, tur vairs nebija kur steigties.. pa ceļam dzirdēju viņu pa retam elpojam.. braucu pa apledojušajiem ceļiem, līdz nonācu klīnikā .. atvēru durvis, pretīm sekoja 3 smagas elpas. es vairs nekur nesteidzos. es pieglaudos viņam, klausot viņa elpu, kuras vairs nebija. un sirds vairs nebija. viņš. mobis. miris. mūsu mašīnas pakaļbeņķī.. es atkārtoti pieglaudos viņam un mēģināju saklausīt pulsu.. tā nebija. viņš nomira kopā ar mani. divvientulībā, kāda mums vienmēr ir bijusi.

iegāju klīnikā un pateicu - es nepaspēju - viņš ir miris .. piebraucu pie klīnikas morga durvīm, ārsts iznāca, paklausīja, teica - miris.

moby, mans bērns, lūdzu, piedod, ja esmu tev darījis parī. lūdzu, piedod, ja tev kas sāpējis un tu man to neesi pateicis skaļi. moby, lūdzu, piedod. es tevi vienmēr esmu mīlējis un tu esi mans dēls. tad, tagad, rīt un visu atlikušo mūžu. tu esi izdzīvojis un pārdzīvojis visu kopā ar mani. es esmu ar tevi kopā smējies, es tev esmu uzmācies un raudājis tavā azotē. es vienmēr esmu stāstījis tev pilnīgi visu. lūdzu, piedod. tu vienmēr un mūžīgi būsi un paliksi mans bērns. mans samtainais, iedomīgais, krutais, neatkārtojamais super bērns.

es tevi mīlu.



moby dzīve

krievi. nu tad krievi ar. vai esi dzīvojis 80tajos 90tajos gados rīgas centrā? es esmu. nu krievi, nu. daudz to bija, mazāk to paliek, tagad vispār nemanu. lūk tad bija .. pastāstīšu savu krievisko pieredzi, piedzimstot un nodzīvojot 18 gadus uz suvorova/čaka ielas. iela, kas robežojās ar maskavas rajonu, iz kura centra virzienā nāca sieri. jā, tā tajos laikos sauca krievus. katrs latvietis, kuram bija pieeja nitro krāsas baloniņam, vienmēr un visur rakstīja – sitiet sierus – un sitām ar. un viņi mūs sita 2x vairāk pretī. regulāri notika “razborkas” ziedoņdārzā. no sparģeļu ielas puses nāca krievu urļiki, kas vairākumā bija netīrām rokām un nošmulētām mutēm. nu tādi, no 6 līdz 16 gadus veci. visi baros. sākumā sūtīja izošņāt rajonu kādu sīko. tas plijās virsū visiem, prasīja cigaretes, piepīpēt, 15 kapeikas, vispār “kaut ko” prasīja. ka tik kaut ko uzzināt, un tad pazuda. pēc šīs pazušanas bija dotas 10 minūtes lai savāktu baru, vai ņemt ģoru, jo pēc 10 minūtēm ieradās urļiku bariņš, padsmit to, ar akmeņiem rokās, pusķieģeļiem, uttuc. kas gājis karate kursos, kas no dzimšanas zin kā dot pa purnu, kas vienkārši mētā brusļiku un iet kā vējdzirnavas. 80to gadu beigās tie bija nevainīgi kautiņi ar ozolzīlēm, kas pārtapa kautiņos ar sabrukušā ziedoņdārza asfalta akmeņu konsistenci. regulāri kāds staigāja pārsistu galvu, vai, piemēram, kā es, atčohnīšanos zem kāda koka, jo tiku izrubīts iz kāda karate izzinēja, kas spēja ninjas pozā ar kājām ielekt krūtīs un pēcāk iztīrīt iz manām kabatām pēdējās smilšu atliekas. protams, tas nenotika tikai ziedoņdārzā. es pat varētu sadalīt rīgu zonās. grīziņkalns, avotu iela, bērnu pasaule, viesnīcas latvija apkārtne, centrālā stacija un tās apkārtējās razģivalofkas aka gājēju tuneļi. es ļoti bieži sevi atceros skrienot uz autobusu, kas mani veda uz skolu. skrienot, nevis ejot, jo ejot kārtējo reizi varēju tikt apkantorēts. vienam pret to baru nebija izredžu. skrēju no suvorova/artilērijas līdz pat planetārijam, kur autobuss veda mani gar kalnciema ielas 10/12. viena no šīm skriešanas reizēm beidzās ar pastaigu, kopā ar manu klasesbiedru, netālu no viesnīcas latvija. bars sastājās apkārt, iztirzāja mūsu īpašumus, paņēma no mums visu viņiem nepieciešamo un palūdza netraucēt. kā jau atkārtoju – cīnīties ar to baru nebija iespējams, vai arī ceļš uz slimnīcu garantēts.. tieši šī apkantorēšanas reize mums beidzās savādāk, jo, tomēr, pastāvēja tautu sadraudzība. rajonā bija kāds krievs, kas bija centroviks visiem šiem urļikiem. sarunājām, ka dosimies kopā uz viesnīcas latvija rajonu un meklēsim pāri darītājus. mūsu gids pat zināja kur bāzējas iespējamais grupējums un veica kratīšanu. savas mantas atguvām, kā arī tika pieteikts, lai mūs vairs neapkantorē. rekets un jumts. tas viss bērna vecumā. protams, bija arī vietējie latviešu bāleliņi, kas izdomāja, ka drīkst taisīt savus grupējumus un apkantorēt savus, tb latviešu cilvēkus. ar tiem gan varēja patriotisma garā tikt galā.. 80tie šādā veidā pagāja un pienāca revolucionārie 90tie. neiet runa par puča trasējošām lodēm vai bezjēdzīgām latviešu operatoru nāvēm. iet runa par “citpasaules” ietekmi uz latviešu un krievu prātiem. sākās nunčaki un zvaigznītes, kurus gatavojām pagrabā. kaimiņa tēvam bija vesela darbnīca, kurā viņš remontēja zapiņa motoru, bet mēs brīvajā laikā taisījām auxminētos austrumu sporta veidu ieročus. ja bija nauda, tad tika iepirkti cs baloniņi aka asaru gāze, piparu, paralizējošā, kāda tik tur vēl ne .. iepriekšminēto grupējumu uzbrukuma stratēģija bija mainījusies. starptautu kontakts tika tuvināts līdz tam, ka razborkas notika starp ielas pušu trotuāriem. pa vienu iet latvieši, pa otru iet krievi. tiek izsūtīts kraiņijs, kuram tiek sasista seja, jo viņa jautājumi nebija glaima vilinoši, pēc kā sekoja satiksmi traucējoša bara skriešana uz otru pusi, lai visi barā tiktu skaidrībā, komu zakuriķ, iļi u kavo jesķ sigareta! kad visi šie kautiņi pieņēmās bezpredela līmenī, latvijas valdība, vai dome, neesmu kompetents, pieņēma burvīgu domu – lai viņi nakts laikā kaujas tumsā kā tumsas valdnieki – tb naktīs tika atslēgts apgaismojums uz ielām.. razborkas bija krāšņas! neviens neko neredz, visi skrien, viss uz čuju un ņuhu! arī trepjtelpās nebija apgaismojuma, jo visas lampiņas regulāri tika nozagtas (veikalā elektrons nebija pieveduma). paldies gan par šo tumsu, jo varēja noslēpties kādā stūrī, kuru urļiks nezin.. tagad daudzi lasa un domā, kāpēc bēgt, kāpēc tā .. nu nevarēja viņus uzvarēt, jo lai cik lielu baru savāca latvieši, 2x lielākā ieradās krievi. tas bija kā likums! .. kad visi nunčaki un zvaigznītes tika izmētāti pa rajonu, pienāca gāzes pistoļu sezona. kam ar magazīnu, kam ar barabānu. uz kiosku, melnā nakts tumsā, uz vienīgo apgaismoto vietu blakus 6. videnei aka kiosku, kur tirgoja cigaretes kvatro po štučno, bez pistoles rokā tādam pašvakākam čalim kā es iet nebija ieteicams. bet ziniet, kas sūdīgākais, ka nebija vairs jābaidās no krieviem, bet bija jābaidās no visiem, jo liela daļa izmisušo latviešu bija uzmetuši kažociņu otrādi un kļuva par tādiem pašiem urlām kā “viņi”… tieši tagad man tas liek aizdomāties, vai visā šī divvalodība ir tikai viņu ļaunums? bet varbūt tas ir arī mūsu nopelns, ka paši nespējām sevi nopozicionēt korekti un mētājāmies, meklējot sev vietu, vai, precīzāk, mēģinot sevi pielīdzināt kam stiprākam?
p.s. nu nebija arī tik slikti tajos 80tajos, 90tajos. kad uz ielām nodzisa gaisma, varēja stāvēt čakenes vidū un cigareti zobos čurāt uz sadalošās līnijas.. pārslas hamburgeri bija garšīgākie, pēc pingvīna saldējuma stundām stāvējām rindā, visi draudzīgi pulcējāmies pie bērnu pasaules dzīvi mehāniskā teātra ap jaungada svinībām, un visi rijām dzirnavu ielas pūdercukura pončikus .. bet par 80tajiem un 90tajiem esmu jau rakstījis iepriekš (:

gribi dzīvot salaspilī? laipni lūdzies!

mūsu pilsēta piedāvā lieliskus apstākļus! tātad….. :

ūdens - tek no krāna. regulāri viss vissapkārt paliek brūns.. ok.. ruds.. vanna, sienas, gals, krāna gals.. nepieradušai ādai sametās pumpas, citiem nieze ādas apvidū, un tas viss par 5Ls kubikmetrā (SILTS PAT IR!!!). Jārēķinās arī ar to, ka pienākot septembra skolas sākumam, siltais ūdens tiks atslēgts uz divām vai vairāk nedēļām, jo notiek profilakse vai kāds remonts. rūdīties ir labi, rūdīties ir spēks! Labi, ja siltais ir un nav atslēgts par kaimiņu parādiem, kas nav retums. nav retums arī, ja atslēdz arī auksto ūdeni dienas laikā.. tas nekas.



salaspilī ir pieejams arī centrālais siltums jūsu miteklim, protams, ja nerodas kādi sarežģījumi. siltuma cenu drīkst rupji rēķināt - 1 lats kvadrāmetrā. atkarīgs no mājas siltinājuma. senākiem bloku namiem šis cipars drīkst būt lielāks (: http://www.salaspils.lv/lv/parvaldes_aktualitates/?nid=_9



vēl salaspilī ir arī elektro enerģija. netālu taču ir rīgas hes. iespējams, ka hes strādā kāds štepseļu raustītājs, jo, piemēram, silavā cepeškrāsns pulkstenis regulāri rāda 12:00 .. vai nu ir regulārs restarts kādai windows sistēmai, kas kontrolē vadus, vai nu vados dzīvo kāds salaspils alkāns, kuram regulāri trūkst filma un viss sākas no jauna ikdienas. iesaku paaugstināt salaspils elektro enerģijas tarifu uz 20 santīmiem kilowatā, lai štepseļu raustītājs iegādājas kādu linux sistēmu, kurai restarts nav nepieciešams!

vēl salaspilī ir gāzes truba, kas mīļi ieskauj silavas ielas, kurās pa retam uzrodas vētra un mēģina mīļi pieglaust kādu koku metāla trubai. rasu atšķirības. pagaidām metāls uzvar. p.s. uz trubas ir geocache. tas ir to vērts!



un vēl mums salaspilī ir veikali. maHima un iki. veikali, kas piedāvā pilnīgi visu, kas nepieciešams sadzīvei. šo veikalu reklāmas aprakstos varētu ierakstīt - nevis atnāci, izvēlējies, nopirki, bet atnāci, tev nav izvēles, tev jāpērk sūds. tas viss kopā ar nelatviski runājošo urlu šarmu, kas izkliedz vārdus - ja ķebja ubju - vai turpat pie veikala kāds pieprasa dzīvības nodokli 35 santīmu apmērā, tb ja ķebja ubju, dai 35 saņķimov! drošība.. izdzīvošana.. pilsoņi.. nesenā pagātnē salaspilī eksistēja selver, bet satiekoties ar salaspils pamatiedzīvotāju kvorumu, veikals otmorozilsa un zamarozilsa. domu spēks!

par drošību salaspilī rūpējas salaspils muņiki. ir gan arī valsts policija, bet apzagšanas gadījumā viņi saka - trūkst ticamības moments - bet nu muņiki strādā lieliski. tiek pārbaudīts katrs suns uz žetona esamību. un ja žetona nav, tad sods kā likts. nedrīkst taču suns silavas mežos staigāt bez žetona. ja nu kāda STIrna grib iepazīties, bez papīriem nekā.. tiek aprakstīta arī vētrā nolauztā priede, kas nostiepta no ceļa - pašvaldības īpašums - tev nebūs to aiztikt!

http://www.salaspils.lv/lv/pasvaldibas-policija-zino/

vēl mūsu pilsētas labierīcību skaistums ir kapi. to ir daudz un vissapkārt. nometnes, kareivju kapi, vēl visādas sētiņas ar kapakmeņiem.. burvību šiem kapiem sniedz vecas tantes, kas ierodas maijā uz kādiem svētkiem. ierodas kā pionieri. piebrauc autobuss, izkrīt bars oduvančegu, precīzi, ātri, ar sarkanām plastmasas puķēm. hopā hopā 5 minūtes, puķes saspraustas, un pazūd uz gadu.

vēl mūsu pilsēta ir slavena ar baznīcām. katoļu baznīca ir populāra ar to, ka ilgi saglabāsities jauns - auksti kā morgā, siltuma nav (pateicību par to snieguši paši augstākie). vēl kāda ievērības cienīga baznīca ir salaspils luterāņu draudzes jaunceltne, kas vēl nav pabeigta (salaspils nekad nebūs gatava). arhitekte gunta graudupe ir speciāli pacentusies uzprojektēt ēku, kas vairāk atbilst peldbaseinam, vai trakonamam. logi neatverami (visi. ideāli durdomam), lielajā zālē augstlekšanas tramplīns (lekt uz galviņas drīkst), uz balkona tiek tikai ar liftu (uzgaidiet, mācītāj, pie lifta rinda, vēl nesāciet sprediķi). vēl šo baznīcu var pārveidot par vasaras cabrio versiju. jālūdz tik dieviņam mazliet stiprāku vēju, lai no skaliem veidotā jumta konstrukcija dotos pie paša dieva. patiesi, paldies guntai graudupei par šo lielisko ēku, kura nekad nebūs gatava. aleluja!!!



salaspilī ir arī izklaides iespējas. ir laimētavas, ir eļļainās picērijas, un ir arī diskotēka zirgs. riekstiņa paplašinātā versija. deju zāle ar pāris krāsainām gaismenēm, dīdžejs ar skaņdarbiem un mēbeļveidīga publika. ir iespējams dabūt pizdi, vajag tikai palūgt.



mums taču ir arī rīgas iela. iela, kas ved uz knauf, cauri silavai.. lieliska vieta, lai ietu bojā! trotuāra nav, ceļa apgaismojuma nav, paša ceļa nav. bedrlāpīšanaskonkursa uzvarētāja centrālā pilsētas iela! piedodiet, protams, tikai silavas pusē. iespējams, ka speciāli tā darīts, jo silavieši ir īstie salaspilieši, kam viņiem modernās eksistences pastāvība..

gribi gūt zinības? nāc uz salaspils bibliotēku! jauna, moderna, drīz būs plazmas ekrāni! pa dienām urlas regulāri aizņem datorus, spēlējot tīmekļa tiešsaistes spēles. dota viņiem gan ir tikai stunda, tāpēc cīņa ap datoriem nopietna. cīņa starp bibliotekāri un urlātiem. izklausās kā zvaigžņu karos? gribi piebiedroties? nāc nu šu! par 124ls mēnesī uz rokas, tev ir iespēja vergot un apgūt bibliotēkas zinības! tam komplektā nāks naftalīna kolēģi, kas padalīsies ar tevi metaxas rīta izgaršošanā.. netixi smādēts arī ikgadējā enerģētiķa izklaides pasākumā, kurā satiekas rajona biedri un stumj viens otram virsū slavas rakstus, apbrīnojot viens otru, jo kurš gan cits vēl atradīsies, kas apbrīnotu savu pastāvēsanu mēnesī par 124ls..



vēl salaspilī ir arī autoservisi, kur eļļu mainīs par banerī nosaukto cenu. kaut autobusu atved, bet mainīs par 3ls. izdevīgi loģistikas transporta vienību departamentiem!

viena no ievērojamākām salaspils satikšanās vietām ir salaspils dzelzceļa pārbrauktuve. tur regulāri ikdienas satiekas visi eastcoast un westcoast iedzīvotāji. lai nebūtu strīdu šo abu dzelceļa krastu iedzīvotāju starpā, regulāri dežūrē ceļu policija. viņi uzrauga dezertierus, kas mēģina izbēgt rindā stāvēšanu. ja apbrauxi un nogriezīsies brīvā ceļā - agresīva braukšana! pareizi vien ir.. no salaspils ceļu policijas ir baidījušies ilgi, un baidīsies vienmēr! tev būs stāvēt rindā un nesagaidīt ceļu cauri botāniskajam dārzam!!!

gribi bulciņu? salaspilī ir bulciņu/kūciņu ceptuve. reiz iegāju tajā un nopirku vecrīgu - tagad es saprotu, kāpēc šo kūciņu tā sauc! aiz cieņas, atstāju to kūciņas taisītājam, lai bauda pats (:

vissbeidzot - mūsu pilsētas dziesma - izbaudi (: http://dl.dropbox.com/u/24283883/house/salaspils.mp3

visādi citādi, neko sliktu par šo pilsētu pateikt nevaru. viss te ir labi. gaidu tevi jau drīz savos kaimiņos!!! (:

Mūsdienu pasaulē plūst tukšu un nepatiesu vārdu straumes, kas mijas ar patiesību. Šie vārdi nespēj remdēt izsalkumu pēc dzīvā Vārda — pēc Vārda, kurš nāca pie mums, kurš kļuva par Personu un ir neredzamā Dieva attēls.

I'm offline.