*

( dzīves svinēšana )

vakar bijām uz masu saulgriežiem Turaidā. bija jādzied ar Saviešiem. vispār man Turaida ļoti patīk, konkrētā vieta ļoti patīk, saulgrieži patīk, folklora patīk, dziedāt patīk. bet gala beigās kaut kā ne visai patika organizācija, jo īpaši tas, ka ierobežotā teritorijā, ļoti tuvu blakus, notiek 3 dažādas lietas, kuras turklāt tiek apskaņotas un savā starpā pārklājas un ēdas. vēl, personīgi priekš manis, bija drusku par daudz šizolkloras (tas ir līdzīgi kā ir ezotērika un ir šizotērika) jebšu folklorā nepamatotas krīvu krīvu zināšanas, bet tas jau tagad ir augstajā modē un es ar to biju rēķinājusies. ar to visu diezgan izcēlās Delve, pēc kuras bija jāuzstājas mums un, kura turklāt ievilka savu izpaušanos par vismaz 40 minūtēm, mēs stāvējām un pieklājīgi gaidījām, bet kad viņi beidzot beidza, tad lejā sākās Iļģi, pie blakus ugunskura sākās kkas cits ar apskaņošanu un mūs vispār nevarēja dzirdēt un savu minorīgo un mediatīvo līgotņu pūriņu mēs vienkārši nodziedājām par prieku paši sev.
par spīti visam iepriekšminētajam, es tiešām labi pavadīju laiku un kārtīgi izdziedājos. izdevās arī pārāk nenosalt un pārāk nesaslapt. biju iepriekš sabaidīta, ka tur būšot baigie cilvēku pūļi, bet laikam daļa bija Mežaparkā, daļa nomīzuši no drūmās laika prognozes un tautas daudzums likās ļoti optimāls un paciešams.

( mazliet ilustrāciju )

kas attiecas uz lietu - saulgriežu rītā biju aizjājusi uz mežu. sākumā bija gandrīz karsts un spīdēja saule, bet mežā uznāca ledains gāziens. lēkšojām mājup (zirgs paslīdēja zālē, nesavāca kājas un mēs abi gandrīz nomaucāmies), es saliju, sāka jau zobi neturēties ciet, kad ienāca prātā nokaukt anti lietus dziesmu - 3x nokaucu un lietus norima. vakarā, Turaidā, gan lija apņēmīgāk - visi klātesošie Savieši dziedāja trejas dažādas anti lietus dziesmas labu brītiņu kamēr lietus pārgāja.
lūk, jums, viena Saviešu anti lietus dziesma, varbū ka rīt noder - Aizej lietiņ, rūkdams, kaukdams

jocīgi, ka vakar, vismaz Saļikā, īsti vēl neziedēja ceriņi, jo es esmu pieradusi, ka uz manu vārdadienu viņi ir (šodien jau pa lielam sākuši savu ziedēšanu). vēl vakardien bija baigā bērnu diena Akāciju ielā. bez četrām mīļām meitenēm pie manis ciemojās arī trīs braši jaunskungi - viens teju piecus gadus, viens divarpus gadus un viens gandrīz deviņus mēnešus jauni.
bet vispār posts būs par šodienu. bijām eckursejā uz Turaidu - man tur bišķi bērnības takas, a dzīvesbiedrs, kā izrādījās, tur vispār, vispār nebija bijis. un tā kā Gaujā tomēr bija baigi auksts, ta mājā braucot iegriezāmies tepat Selēkās atklāt peldu sezonu.

( sīka, smalka un uzskates materiāliem bagāta eckursijas atskaite )

atcerējos vakar vienu ainiņu no savas bērnības - līdz pat vidusskolai mani visos skolas brīvlaikos bez ierunām sūtīja pie vecvecākiem uz Smilteni. otra vecmāmiņa, jeb kā mēs viņu saucām - tetamamma, vēl strādāja par baigo direktrisi iekšlietu ministrijā un kad viņa vasarā ņēma pāris nedēļu atvaļinājumu, kuru parasti pavadīja Turaidā pie saviem vecākiem, ta pievāca arī mani uz turieni. man tur parasti ļoti patika - veca, mazliet skērī māja ar daudziem tumšiem kaktiem, apkārt plaši lauki un meži, vecvecmamma, no kuras man bija bail (jo viņa slikti dzirdēja, bet es biju kautrīga, runāju klusi un tā mums nekad nesanāca komunikācija. viņa vispār lielāko daļu laika pavadīja savā istabā lasot vecas pasaku grāmatas) un vecvecpaps, kurš man vienmēr pirka papīru un zīmuļus.
nuvo un vienā vasarā tur bija ļoti savairojušās peles. vecvecpaps lika slazdus un gandrīz katru rītu bija pa vienam vai vairākiem upuriem. es tad tos peļu līķīšus savācu (viņš arī man laipni viņus atdeva, speciāli gaidīja, kad es modīšos) un nesu mežmalā aprakt. biju iekārtojusi veselu peļu kapsētu - mēģināju pat no žagariņiem krustiņus taisīt un liku uz kopiņām puķītes. reizēm vācu arī peļu nelaiķus no pļavas - mums bija tāds melns suns Lācis, kurš baigi raka lauku peles no alām ārā un ta skrienot pa pļavu citreiz varēja uzdurties tādiem maziem kamoliņiem ar beigtām, tikko dzimušām pelītēm. bet tad, droši vien tāpēc, ka es viņas pietiekami dziļi neapraku, kapsētas tuvumā parādījās tāda sāji salkana smaka, kas man ne visai patika un es savu kapu rotaļu pametu. cik man toreiz bija gadi, es neatceros, bet tā varēja būt kāda 1. - 3. klase, manuprāt.

vēl par Turaidu un dzīvniekiem - vecvecvecāki dzīvoja tipiskā viensētā, bet kādu gabaliņu tāļāk bija tāds, kā mazs ciematiņš ar vairākām mājām. vienā tādā dzīvoja Spundenes tante. viņai bija kādi 8-12 mazi, plušķaini šuneļi un katram no tiem viņa bija iemācījusi kādu triku. man vienmēr šausmīgi gribējās, iet pie viņas ciemos un skatīties uz tiem sunīšiem, bet man gandrīz nekad to neļāva, jo tai mājā čumēja un mudžēja no blusām. ja arī kādreiz tiku par tiem suņiem pabrīnīties (vienam bija tādas zilas, zilas acītes), tad pēc tam visas drēbes bija uz reiz jāvelk nost, jāmet ūdens bļodā un pašai arī jāmazgājas.