*

Darkest of darknesses
is none other than
Mother of Light

saulgriežu pelde saullēktā izpalika, jo es pat nepamanīju kā izslēdzu modinātāju. nekas, visu nakti peldēju savos sviedros un nopeldējos ezerā, kad pamodos.
pojenes nozied kosmiskā ātrumā. pagalmā biezos vālos krāmējas pojeņu un filadelfu smaržas. mēness nenoriet caurām dienām un naktīm, visu laiku karājas debesīs un briest. kā tāda Trīra Melanholija. Jāņu dienas vakarā būs piebriedis pavisam pilns. dārzā sārtojas pirmās zemenes, dzīro laputis un citi mošķi un šūpuļtīkls brikšņu pavēnī ir odu barotava. vakaros virs ziemeļpuses horizonta glāsmaini plīvurojas sudrabainie mākoņi un ezis nāk ēst kaķu barību. gaiss pilns tveices un svīru saucienu. briest pērkons. kaut nu tas būtu žēlsirdīgs - padzirdītu, bet nesakapātu dārzu. pasaulē nav nekā skaistāka par maiju, ja nu vienīgi jūnijs.
vakar ap astoņiem vakarā aizbraucām pastaigāties pa Strenču dabas taku. bija skaisti un joprojām karsti. satikām visādus zvērus un triljons odu, paldies, Gaujai, ka bija kur ik pa laikam paglābties.

bet saule atkal jau veļas tumsas bezdibenī.

saulgriežu rīts bija ass un stindzīgs. ap deviņiem apsegloju zirgu un aizjāju apvidū. zeme bija sasalusi kukuržņos un jāt varēja tikai soļos. Mūrmuižas plašumos pūta mežonīgs vējš un es traki nosalu. zirgs teica, ka viņam noriebušies ierastie maršruti un aizveda mani nelielā ekskursijā caur brikšņiem. man ļoti patīk, ka viņš izrāda tādas iniciatīvas. īpaši virzienā prom no mājām. saule bija spoža, debesis zilas un dziedāja cīruļi. ķīvītes ar jau kādu laiku ir mājās. un dzeņveidīgie viens pēc otra bārsta savus pavasara saucienus.
braucot mājās atradu notriektu meža pūci. nonesu no ceļa, noguldīju zem eglēm, atvainojos, palūdzu atļauju un paņēmu vienu viņas spārnu. tas tagad žāvējas kastē starp biezām kukurūzas miltu kārtām. cerams izžūs un nesāks bojāties. ļoti skaists.
rajona stilīgākajā veikalā nopirku kļavu sulas un mājās ceptu baltmaizi, dziedāšanas biedrene atveda olas Lieldienām no savas mammas saimniecības. par godu saulgriežiem sacepu apaļus kurkumsaulainaus falafelus, ko kopā ar svaigiem dārzeņiem un zemesriekstu sviesta mērci tinām saulainapaļās tortiļās.
mazliet padarīju jogu un pameditēju. biju domājusi atklāt arī peldsezonu, bet tā, kā no rīta traki nosalu un sākās mr, tad atcēlu uz kādu laikapstākļu ziņā jaukāku dienu.
pavasara ekvinokcijas vakars pienāca ar negantu puteni un aukstu, vētras izpūstu māju.

Uz Vilnīša kapa zied sniegpulkstenīši

Rītdiena būs jau par četrām sekundēm garāka. Ar to arī apsveicu!

rudens ekvinokciju atzīmēju ar mežonīgiem auļiem pa bezgalīgu, nokultu rapšu lauku. bija glāsmaini silts un spoži spīdēja saule. zirgs trinās kā uzvilkta atspere jau labu brīdi pirms tam un gaidīja mazāko zīmi no manis, ka var skriet. man likās, ka viņam pa acīm, ausīm un nāsīm nāk dūmi. tiklīdz zīme bija (es pat teiktu, ka sekundes simtdaļu pirms tās), viņš no vietas katapultējās auļos. man likās, ka moš būs gonkas ar ceļabiedriem, bet otrs zirgs vispār netika mums līdzi, lai gan centās, ko spēja. mēs jau sen bijām apstājušies, kad viņi vēl bija visai tālu aizmugurē. sajūta tādos, savstarpējā uzticībā balstītos, auļos ir pilnīga maģija un brīnums un kaut kas, kā dēļ ir vērts dzīvot. manliekas ļoti svētīgi sākt tumsas uzdzīves laiku ar kaut ko tik virmojošu, līksmu un dzīvespriecīgu.

staļļa saimniece teica, ka novērojusi, ka manam zirgam izteikti mainās seja/vaibs, kad es atbraucu. citiem zirgiem, kas pie viņas pansijā, tā neesot. viņš ikdienā esot neitrāls - ne īpaši priecīgs, ne bēdīgs - nu vienkārši ir. bet, kad es atbraucu, tad viņš izstarojot prieku un esot tāds šķelmīgs. man pašai grūti novērtēt, jo nezinu kāds viņš ir, kad neesmu klāt, bet, ja nu ir kā viņa saka, tad jūtos ļoti pagodināta un pateicīga. es vispār jūtos pagodināta un pateicīga par mūsu attiecībām.

(runājot par zirgu sejas izteiksmēm - https://www.sciencemag.org/news/2015/08/horses-capable-humanlike-facial-expressions)

visādi citādi - K. atsākušās migrēnas lēkmes + vakar kompja pašai maliņai uzšļakstījās mikrošļuciņa baltvīna. uzreiz visu noslaucīju un izslēdzu līdz šim vakaram, bet čakarējas, bļe. vairāki taustiņi nespiežas utt. kompja problēmas mani allaž piemeklē tam īpaši nepiemērotos brīžos.

kā gadījās, kā ne, pierakstīju arī jūniju. jo, pasaulē nav nekā skaistāka par maiju, ja nu vienīgi jūnijs. un jūnijs ir mans dzimšanas dienas mēnesis. ja pierakstot maiju es vairāk centos koncentrēties uz lietām, kas foršas un tas bija tādā gratitude stilā, tad jūnijā vienkārši pierakstīju ikdienu, kāda nu viņa bija. kopumā interesants vingrinājums, bet diezgan arī apnika. bet jūnijs bija foršs. es labi pavadīju laiku.

( jūnijs )

sveicu visus ar pavasara ekvinokciju.
man bija ļoti skaista un priecīga diena ar zirdziņu.

p.s. ārā snieg. pamatīga kārta jau.

sveiciens gada garākajā naktī

rudens ekvionkcija atnāca ar aukstu nakti, ar nosalušām puķēm un zobainu sauli.
nu pāris mēnešus tumsa rīs gaismu bez nekāda sāta. badīgi un aizgūtnēm. bez apstājas un ledainas siekalu šļakatas šķiežot.

*) Saulgriežos anksēju, jo tipa atbraucu mājās, bet visu laiku bija sajūta, ka manā plānā ir caurums un ka kkas nebūs labi topošās producējamās izrādes sakarā. Jo tā top ļoti īsā laikā un pirms Jāņiem visam bija jābūt saudz maz skaidram un sagādātam, lai šodien jau sāktu Cēsīs. No otras puses - pagājšgad es neko neproducēju, bet stāv rakstīts, ka tāpat anksēju;
*) šogad trīsgadu cikla ietvaros Jāņi atkal bija Mētrienā, tur vienmēr ir visforšāk. Un es nenormāli apbrīnoju saimnieku bezgalīgo cilvēkmīlestību. Un arī to, ka var būt skaisti tradicionālie svētki gan bez šizotērikas, gan pastalainuma;
*) var just, ka Cēsis ir pieradušas pie tūristiem. Citas mazpilsētas varētu pamācīties. Vienā ēdinātavā bez problēmām samainīja pārpratuma pēc (neskaidrs uzraksts uz lielās tāfeles) pasūtīto neveģetāro sēņu picu pret veģetāro. Otrā sakompilēja ļoti garšīgus vegāniskus burgerus no pieejamajām sastāvdaļām;
*) no rīta atbildēju uz svarīgiem epastiem, kad kompis vnk čiks un palika melns un kluss un nekādi parastie atdzīvināšanas pasākumi nelīdzēja. Aizstiepu uz remontu, izrādījās, ka kkāda izlīdusi skrūvīte ir radījusi īssavienojumu un nodedzinājusi multikontrolieri. Cēsīs to nelabo, tas ir dārgi un iespējams ilgi. Un pirmizrādes nedēļā, bļe!!!!!
*) visādi citādi viss skaisti. Ā, nu mašīna varētu neizdvest to šausmīgo skaņu un ceļš Smiltene-Rauna varētu nebūt tik drausmīgā stāvoklī - viņš jau tāds visai ekstremāls un atbilst labākajiem Krievijas aizpakaļas standartiem.

sveiciens vasaras saulgriežos ar mazliet skābāku Jāņu dziesmu
https://ligasph3.bandcamp.com/track/pel-te

šie bija forši saulgrieži - ar kolēģiem pirtojoties, ēdot, dzerot un āliņģī lecot. mājup braucot, iebraucām Sietiņiezī.

saulgrieži bija gan maģiski, gan depresīvi. t.i. bija visādi skaisti notikumi un piedzīvojumi, bet es jūtu, ka depris glūn tepat kaut kur ļoti blakus. no rītiem reizēm nāk virsū ķite (tas ir tad, kad nevar stundām ilgi atlīmēt acis un visu laiku jātrūkstas augšā un jākrīt atpakaļ biezā, lipīgā, ķepīgā, nogurdinošā miegā) un brīžiem liekas, ka esmu aplipusi ar neredzamu lapušu ordām, kas izsūc sulu un enerģiju. vajadzētu iet uz terapiju, bet braukt pie savas teraipetes uz Rīgu šobrīd nevaru atļauties.

visādi citādi - astronomisko saulgriežu dienā klīdu pa mežiem pilskalna apkārtnē. gribēju salasīt meža zemenes, bet tās diezko neatradu, toties atradu jau gatavas mellenes. kamēr lasīju un ēdu tās, apm 10 m attālumā pilnīgi relaksēti pagāja garām stirna - lēni un mierīgi, it kā manis tur nebūtu vai arī mana klātbūtne neko nenozīmētu. pēc tam apm. vietā, kur viņa bija gājusi atradu cilvēkēdāja alu. tāpēc nospriedu, ka stirna moš bija Mr.Pickles radiniece. aizgāju uz pilskalna pļaviņu salasīt tējas, bet pļaviņa bija nopļauta, tāpēc man joprojām gandrīz nekas nav ietējots. naktī biju nodomājusi iet peldēties, bet bija tas medžik/svētīgais saulgriežu negaiss, tāpēc noslinkoju un nekur neaizgāju.

Jāņus svinējām vietā, par kuru rakstīts pēdējā Irā. lietus nelija, bija mierīgi un jauki un forši. bija visai internacionāla sabiedrība - igauņi, spānis, sāmu šamanis ar kundzi, bariņš trimdas latviešu, krievu vecticībnieki. sāms atkal aicināja braukt uz Isogaisu, vēl dažas no Līgām ir ieinteresētas - moš pat sanāks.

nu ko - gaisma ir uzbriedusi, uzblīdusi, uzmilzusi un gatava atkal krist tumsas bezgalīgi dziļajā rīklē.

( ilustrācijas )

Uguns veļas ledum pa priekšu. Ēnas saraujas īsākas, satinas kamolos, izkūst. Naktis izbalē, drīz balos arī mati. Pa gaisiem skrien sējas un baltpieres zosis, tām seko cīruļputeņi. Ir auksts, joprojām ir ellīgi auksts. Kur paliek dūmi no mūsu krāsnīm? Kur paliek drupačas no mūsu galdiem? Kur paliek nolauztie kartupeļu asni? Kāpēc pelni atdziest tik ātri?
Uguns skrien, ledus tam pakaļ. Ēnas izrautas naktij no klēpja, placenta iesūcas zemē, taustās, meklē asnus. Marta dienvidrietenis noglāsta pieri, saslauka sāli no ielām un iesviež acīs, mutē, nāsīs.
Ir sācies jauns gaismas skrējiens uz tumsu. Dzenieties saules, kā tā dzenas nakts, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Ledus panāks uguni, ēnas uzdīgs asnos un izritināsies. Atkal būs auksts, ellīgi auksts. Zosis skries pa gaisiem, ne sējušas, ne pļāvušas, ne šķūņos krājušas, nesot dūmus no mūsu krāsnīm uz spārniem. Gaisma uzvarēs šais sacīkstēs un, čaukstošu zāļu vaiņagu kaklā uzkārusi, ielēks nakts mūžam pavērtajā mutē. Gaisma baros nakts vēderā briestošo tumsu. Tur pazūd drupačas no mūsu galdiem, tur atdziest pelni, tur atdzisīsim arī mēs.

“Kad tā teica “Ak, mana sirds”, viņas tai atteica “Tev ir nepatikšanas, mūsu kundze, ak, tava sirds”. Kad tā teica “Ak, manas aknas”, viņas tai atteica ” Tev ir nepatikšanas, mūsu kundze, ak, tavas aknas”. (Tad viņa vaicāja:) “Kas jūs esat? Es saku jums no manas sirds uz jūsu sirdi, no manām aknām uz jūsu aknām – ja esat dievi, tad runāsim; ja esat mirstīgie, lai tiek lemts jūsu liktens.” Viņas lika tai zvērēt pie debesīm un zemes.
Viņām piedāvāja milzumu ūdens – viņas nepieņēma to. Viņām piedāvāja lauku ar tā labību – viņas nepieņēma to. Tās viņai teica: “Dod mums līķi, kas karājas uz āķa.” Svētā Ereš-ki-gala atbildēja gala-turai un kur-jarai: “Tas ir jūsu valdnieces līķis.” Tās viņai teica: “Vienalga, vai tas ir mūsu valdnieka vai valdnieces, dod to mums". Viņām iedeva līķi, kas karājās uz āķa. Viena no viņām apslacīja to ar dzīvības augu, un otra ar dzīvības ūdeni. Un tādā veidā Inana piecēlās.
Bet, tiklīdz Inana gatavojās pacelties no apakšējās pasaules, Anuna dievi viņu satvēra: “Vai kāds reiz ir pacēlies no apakšējās pasaules, vai ir neskarts pacēlies no apakšējās pasaules? Ja Inana gatavojas pacelties no apakšējās pasaules, lai viņa sagādā sev aizstājēju.”
Tā, kad Inana atstāja apakšējo pasauli, tad viena pa priekšu, lai ar ne padomniece, turēja rokā valdnieces zizli; un viena aiz viņas, lai ar ne pavadone, turēja pie gurniem vāli, kamēr mazi gari kā niedru žogs, un lieli gari kā žoga niedres, aizsargāja viņu no visām pusem.
Tie, kas viņu pavadīja, tie, kas pavadīja Inanu, nepazina ēdienu, nepazina dzērienu, neēda ziedojumu miltus, nedzēra ziedojumu vīnu. Tie nepieņēma jaukas dāvanas. Tos nekad nepriecēja dzīvesbiedru apkampienu baudas, tiem nekad nebija mīļi bērni, ko skūpstīt. Tie atrāva sievu no vīru apkampieniem. Tie laupīja dēlu no tēva ceļgaliem. Tie lika līgavai pamest sievastēva mājas. Tie paņēma bērnu, kas guļ pie zīdītājas krūtīm. Tie neizspaida rūgtus ķiplokus. Tie neēd zivis, tie neēd mežlokus.
Kad Inana bija pacēlusies no apakšējās pasaules, Ninšubura krita pie viņas kājām Ganzeras durvīs. Viņa sēdēja putekļos un bija tērpusies dubļainā apģērbā. Gari svētajai Inanai teica: “Inana, dodies uz savu pilsētu.”

saulgrieži. izjāde pa mežu, zemenes ar rīsu pienu, spainis ar milzīgu pojeņu klēpi. gribēju pagājšnakt kaut ko sadomāt, kaut kur izbraukt, bet teātris nelaiž vaļā. pēc izrādes neko vairs negribējās. tā vietā aizgāju uz Aleponiju paklausīties Ņikto. Ņikto ir ļoti, ļoti forša grupa. Aleponijā skanēja pavisam citādi - tā maigāk, nekā Aptiekā, lai gan spēlēja to pašu. man viņi asociējas ar rudeni, ar septembri un oktobra sākumu, kad viss paliek rūsgans, bet vēl spīd saule.
šī ir bijusi ļoti gara gada pirmā puse, kas, lai gan paskrējusi ļoti ātri, ir paspējusi daudz no manis paņemt un es jūtos nogurusi. gribas kaut kur bēgt.

( ekvinokcija )

diezko nozīmē, ja saulgriežu nakts sapnī saņem divas mīlestības vēstules, no divām dažādām personām, no kurām neviena nav laulātais draugs.

šodien, referātu nerakstīšanas ietvaros, ļoti jauki nosaulgriezēju:

saņēmos ieskriet ūdenī un pastaigājos pa āru;
uztaisīju debešķīgu zupu un foršu saldo;
iekūrām kamīnā saulgriežu ugunskuru un apdomājām, ko gribētu atstāt šajā gadā un ko dabūt nākamajā;
savstarpēji apdāvinājāmies;
aizbraucām pastaigāt pa tumšu mežu tumsā

( ilustrācijas )

( mazliet par zupu )

nevis saulgrieži, bet snieggrieži