*

viens no lielākajiem sensorajiem baudījumiem man ir gaismas pieliets mežs. tāds reljefains, jauktu koku mežs - plakani un garlaicīgi priežu sili neder. īpaši mani tas iepriecina pavasaros un rudeņos, jo tad viss ir izteiktāks, kontrastaināks, sajūtas un pieredzējumu kairinošāks. pavasara gaisma ir gaiša, spoža, dzidra un nevainīga. rudenī piesātināta, nobriedusi, dūmakaina un rūzga. man patīk tādi floras ņudzekļi, kurus ņirbina viegls vējš un, kuriem cauri laužas mūžam nebeidzamas gaismas straumes. man patīk kā mainās gaismas krišanas leņķi un intensitāte dažādos gadalaikos. patīk cik silti gaisma sēž piecdesmit zaļā nokrāsās, tāpat rudens bēri rudajās arī. patīk kā smaržo saulē sasilušas egļu skujas, priežu sveķi, sūnas, sēnes, mētrāji un lēni pūstoši prauli. patīk, kad novētī pēc kāda meža zvēra.
tajā visā ir tāda liela bērnības un drošības un māju sajūta. nomierinošs un apņemošs pirmatnīgums. tāda kā nekad nepiedzīvotu atmiņu sajūta - par laiku pirms manis, pirms mums visiem. droši vien tāpēc, man patīk fotogrāfēt pret sauli un taisīt bildes ar gaismas eroriem, kas tehniski skaitās brāķi. manliekas, ka tajās man sanāk kaut nedaudz noķert to savu iekšējo sajūtu.
man patīk saulstaru caurdurts mežs arī ziemā, īpaši tāds smagi piesnidzis. taču tur vairs nav tās mājīgās un drošības sajūtas. tad šķiet, ka skaistums ir bīstams, ka jāpriecājas ātri un jābēg uz mājām pirms mežu, un mani tajā, aprok melna, melna, melna, sveloši stinga un bezgalīga ziemas nakts.

( gandrīz rudens saulgriežu saullēkts kūdras purvā )

šodien toties izgulējām sezonas noslēguma ballītes un Turaidas neizgulēto miegu un aizbraucām saulgriezīgi pastaigāties uz Ogres Zilajiem kalniem.
rīt uz Vidzemi.

( Zilajos kalnos )

vakar bijām uz masu saulgriežiem Turaidā. bija jādzied ar Saviešiem. vispār man Turaida ļoti patīk, konkrētā vieta ļoti patīk, saulgrieži patīk, folklora patīk, dziedāt patīk. bet gala beigās kaut kā ne visai patika organizācija, jo īpaši tas, ka ierobežotā teritorijā, ļoti tuvu blakus, notiek 3 dažādas lietas, kuras turklāt tiek apskaņotas un savā starpā pārklājas un ēdas. vēl, personīgi priekš manis, bija drusku par daudz šizolkloras (tas ir līdzīgi kā ir ezotērika un ir šizotērika) jebšu folklorā nepamatotas krīvu krīvu zināšanas, bet tas jau tagad ir augstajā modē un es ar to biju rēķinājusies. ar to visu diezgan izcēlās Delve, pēc kuras bija jāuzstājas mums un, kura turklāt ievilka savu izpaušanos par vismaz 40 minūtēm, mēs stāvējām un pieklājīgi gaidījām, bet kad viņi beidzot beidza, tad lejā sākās Iļģi, pie blakus ugunskura sākās kkas cits ar apskaņošanu un mūs vispār nevarēja dzirdēt un savu minorīgo un mediatīvo līgotņu pūriņu mēs vienkārši nodziedājām par prieku paši sev.
par spīti visam iepriekšminētajam, es tiešām labi pavadīju laiku un kārtīgi izdziedājos. izdevās arī pārāk nenosalt un pārāk nesaslapt. biju iepriekš sabaidīta, ka tur būšot baigie cilvēku pūļi, bet laikam daļa bija Mežaparkā, daļa nomīzuši no drūmās laika prognozes un tautas daudzums likās ļoti optimāls un paciešams.

( mazliet ilustrāciju )

kas attiecas uz lietu - saulgriežu rītā biju aizjājusi uz mežu. sākumā bija gandrīz karsts un spīdēja saule, bet mežā uznāca ledains gāziens. lēkšojām mājup (zirgs paslīdēja zālē, nesavāca kājas un mēs abi gandrīz nomaucāmies), es saliju, sāka jau zobi neturēties ciet, kad ienāca prātā nokaukt anti lietus dziesmu - 3x nokaucu un lietus norima. vakarā, Turaidā, gan lija apņēmīgāk - visi klātesošie Savieši dziedāja trejas dažādas anti lietus dziesmas labu brītiņu kamēr lietus pārgāja.
lūk, jums, viena Saviešu anti lietus dziesma, varbū ka rīt noder - Aizej lietiņ, rūkdams, kaukdams

vasaras saulgrieži ir vienlaikus mani vismīļākie un reizē arī visskumīgākie no saulgriežiem

*esi sveicināts novembri. zemenes un pojenes ir sakapātas un izšķaidītas, kumelītes tējai arī nepaspēju novākt. viss dārzs ir vienā lielā putrā;
*pirmdien biju ar dažām garderobes kolēģēm Ulubelē staidzināt suņus. tur bija savādāka noskaņa nekā Mežavairogos. un tiešām tas ir tiesa, ka ar katru nākamo reizi, paliek emocionāli vieglāk;
*Rīga ir brīnišķīga. vakar gaidot, kad beigsies darbs, klīdu pa Pārdaugavu. vējā sadzirdēju skanam "Dindaru, dandaru, ozoliņi". sekoju vējam un nokļuvu Vācieša muzejā, kur notikās kkāds saulgriežu pasākums ar Skandiniekiem un ugunsplosta laišanu Māras dīķi. Žēl, ka tik vēlu uzklīdu, gandrīz uzreiz bija jāiet atkal atpakaļ, lai paspētu uz Garās dzīves beigām;
*no nakts tirgus pazdušas lētās poļu zemenes, bet parādījušās dārgas it kā vietējās zemenes. un saradušies krietni vairāk un dažādāki dārzeņi;
*tikko paēdām PERFEKTAS saulgriežu laika pusdienas - vārītus jaunos kartupelīšus ar svaigu linsēklu eļļu, lapu salātiem un vegan mandeļu-ķimeņu sieru. saldajā mana pagājšnakts zemeņu-kokospiena kūka un bērzu sulas vīns (vīns mums nostāvēja ledusskapī vairāk nekā gadu - kopš pērnā Brīvdabas muzeja gadatirgus. bet tas ir patiešām ļoti labs);
*šodien pēdējā šīs sezonas izrāde un priekšpēdējā darbdiena. pēc svētkiem vēl būs jāaiziet novākt izmazgātie kostīmi. vēl šodien ir sezonas noslēguma pārtijs;
*nav labāka muzikālā pavadījuma šai dienai, kā Billija Halideja.

( ilustrācijas )