*

viens no lielākajiem sensorajiem baudījumiem man ir gaismas pieliets mežs. tāds reljefains, jauktu koku mežs - plakani un garlaicīgi priežu sili neder. īpaši mani tas iepriecina pavasaros un rudeņos, jo tad viss ir izteiktāks, kontrastaināks, sajūtas un pieredzējumu kairinošāks. pavasara gaisma ir gaiša, spoža, dzidra un nevainīga. rudenī piesātināta, nobriedusi, dūmakaina un rūzga. man patīk tādi floras ņudzekļi, kurus ņirbina viegls vējš un, kuriem cauri laužas mūžam nebeidzamas gaismas straumes. man patīk kā mainās gaismas krišanas leņķi un intensitāte dažādos gadalaikos. patīk cik silti gaisma sēž piecdesmit zaļā nokrāsās, tāpat rudens bēri rudajās arī. patīk kā smaržo saulē sasilušas egļu skujas, priežu sveķi, sūnas, sēnes, mētrāji un lēni pūstoši prauli. patīk, kad novētī pēc kāda meža zvēra.
tajā visā ir tāda liela bērnības un drošības un māju sajūta. nomierinošs un apņemošs pirmatnīgums. tāda kā nekad nepiedzīvotu atmiņu sajūta - par laiku pirms manis, pirms mums visiem. droši vien tāpēc, man patīk fotogrāfēt pret sauli un taisīt bildes ar gaismas eroriem, kas tehniski skaitās brāķi. manliekas, ka tajās man sanāk kaut nedaudz noķert to savu iekšējo sajūtu.
man patīk saulstaru caurdurts mežs arī ziemā, īpaši tāds smagi piesnidzis. taču tur vairs nav tās mājīgās un drošības sajūtas. tad šķiet, ka skaistums ir bīstams, ka jāpriecājas ātri un jābēg uz mājām pirms mežu, un mani tajā, aprok melna, melna, melna, sveloši stinga un bezgalīga ziemas nakts.


Laikam jau sanāk tāda kā rudens saulgriežu atzīmēšanas pastaiga, jo nākamnedēļ es būšu iespundēta teātrī kopā ar Frumina "Provinces anekdotēm".



























































































par šīm - paldies, Irbei.




tā vispār man gribas jaunu fotoaparātu. apmēram tāda paša izmēra ziepjutrauku, apmēram tādā pat cenu grupā kā bija vecais. man sāk arvien vairāk likties, ka viņš ir noguris. viņam grūti fokusēties, grūti attainot normāli krāsas, grūti neizplūst utt.