*

Uguns veļas ledum pa priekšu. Ēnas saraujas īsākas, satinas kamolos, izkūst. Naktis izbalē, drīz balos arī mati. Pa gaisiem skrien sējas un baltpieres zosis, tām seko cīruļputeņi. Ir auksts, joprojām ir ellīgi auksts. Kur paliek dūmi no mūsu krāsnīm? Kur paliek drupačas no mūsu galdiem? Kur paliek nolauztie kartupeļu asni? Kāpēc pelni atdziest tik ātri?
Uguns skrien, ledus tam pakaļ. Ēnas izrautas naktij no klēpja, placenta iesūcas zemē, taustās, meklē asnus. Marta dienvidrietenis noglāsta pieri, saslauka sāli no ielām un iesviež acīs, mutē, nāsīs.
Ir sācies jauns gaismas skrējiens uz tumsu. Dzenieties saules, kā tā dzenas nakts, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Ledus panāks uguni, ēnas uzdīgs asnos un izritināsies. Atkal būs auksts, ellīgi auksts. Zosis skries pa gaisiem, ne sējušas, ne pļāvušas, ne šķūņos krājušas, nesot dūmus no mūsu krāsnīm uz spārniem. Gaisma uzvarēs šais sacīkstēs un, čaukstošu zāļu vaiņagu kaklā uzkārusi, ielēks nakts mūžam pavērtajā mutē. Gaisma baros nakts vēderā briestošo tumsu. Tur pazūd drupačas no mūsu galdiem, tur atdziest pelni, tur atdzisīsim arī mēs.