*

rudens ekvinokciju atzīmēju ar mežonīgiem auļiem pa bezgalīgu, nokultu rapšu lauku. bija glāsmaini silts un spoži spīdēja saule. zirgs trinās kā uzvilkta atspere jau labu brīdi pirms tam un gaidīja mazāko zīmi no manis, ka var skriet. man likās, ka viņam pa acīm, ausīm un nāsīm nāk dūmi. tiklīdz zīme bija (es pat teiktu, ka sekundes simtdaļu pirms tās), viņš no vietas katapultējās auļos. man likās, ka moš būs gonkas ar ceļabiedriem, bet otrs zirgs vispār netika mums līdzi, lai gan centās, ko spēja. mēs jau sen bijām apstājušies, kad viņi vēl bija visai tālu aizmugurē. sajūta tādos, savstarpējā uzticībā balstītos, auļos ir pilnīga maģija un brīnums un kaut kas, kā dēļ ir vērts dzīvot. manliekas ļoti svētīgi sākt tumsas uzdzīves laiku ar kaut ko tik virmojošu, līksmu un dzīvespriecīgu.

staļļa saimniece teica, ka novērojusi, ka manam zirgam izteikti mainās seja/vaibs, kad es atbraucu. citiem zirgiem, kas pie viņas pansijā, tā neesot. viņš ikdienā esot neitrāls - ne īpaši priecīgs, ne bēdīgs - nu vienkārši ir. bet, kad es atbraucu, tad viņš izstarojot prieku un esot tāds šķelmīgs. man pašai grūti novērtēt, jo nezinu kāds viņš ir, kad neesmu klāt, bet, ja nu ir kā viņa saka, tad jūtos ļoti pagodināta un pateicīga. es vispār jūtos pagodināta un pateicīga par mūsu attiecībām.

(runājot par zirgu sejas izteiksmēm - https://www.sciencemag.org/news/2015/08/horses-capable-humanlike-facial-expressions)

visādi citādi - K. atsākušās migrēnas lēkmes + vakar kompja pašai maliņai uzšļakstījās mikrošļuciņa baltvīna. uzreiz visu noslaucīju un izslēdzu līdz šim vakaram, bet čakarējas, bļe. vairāki taustiņi nespiežas utt. kompja problēmas mani allaž piemeklē tam īpaši nepiemērotos brīžos.